SARMA DZENE dzimusi Cūkas gadā, un arī pirmā bērnības mantiņa, kad ciemiņi nāca pie viņas raugos, bija mīkstā rotaļlieta — cūciņa. Tad pēc kāda laika, kad Sarma bija paaugusies, mamma no Baltkrievijas atveda gumijas cūciņas, kas bija viņas paaudzes bērnu bērnības rotaļlietas. Un tā cūciņu kolekcionēšana arī sākās — Sarma tās gan pati pirka, gan mamma iegādājās, cūciņas saņemtas arī kā dāvanas. Pavisam kopā šajā kolekcijā ir trīsdesmit cūciņu figūriņas.
– Lai gan par cūciņām kādu laiku biju piemirsusi, pirms pieciem gadiem, kad atkal bija kārtējais Cūkas gads, mana māsīca, kura strādā bibliotēkā, atgādināja par aizmirsto kolekciju, un tā es izņēmu figūriņas no kastes un aizvedu izlikt izstādē Lauterē. Savukārt šogad mani uzrunāja Kraukļu bibliotēkas vadītāja Larisa Maligina, un es cūciņas aizvedu uz izstādi arī tur. Ieminējos Larisai, ka kolekcionēju arī pūcītes, tās sāku krāt pirms apmēram trīsdesmit gadiem, kad uztaisīju pūces tetovējumu uz pleca. Arī pūcītes man gan dāvināja, gan iegādājos tās pati. Draudzene strādāja lietoto preču veikalā, es pirku gan drēbes, gan somas, arī auskarus ar pūcītēm. Kāpēc tieši pūcītes? Droši vien tāpēc, ka tas bija laiks, kad vairāk mācījos un apguvu ko jaunu – taroloģiju, reiki un tamlīdzīgas zinības, un pūce manā uztverē simbolizē gudrību un mācības. Vienā brīdī sapratu, ka esmu jau gandrīz vai apsēsta ar pūcēm, un nolēmu rimties, – smejoties stāsta Sarma Dzene.
Viņa gan tik un tā saviem paziņām un draugiem asociējas ar pūcēm, un pa kādam suvenīram šad tad viņi mēdz Sarmai uzdāvināt. Ja no cūciņu kolekcijas viņai mīļākā ir mīkstā bērnības mantiņa, tad pūcīšu krājumā tīkamākais ir šķīvis, uz kura uzgleznota pūce – tā esot draudzenes dāvana. Pūce Sarmai Dzenei vienmēr šķitis maģisks putns – ne no šīs pasaules. Patlaban Sarma ir metusi kolekcionēšanai mieru un brīvo laiku aizpilda ar dažādiem hobijiem. Ir mēģināts gan apgleznot zīdu, gan tamborēt, mezglot, zīmēt. Šogad viņa pamēģinājusi darboties ar māliem, gatavojot bļodiņas un vāzes, plānā ir izgatavot vēja zvanus. Ar māla darbiem aizrāvusies ir arī Sarmas māsa.
– No augiem un bišu vaska taisu sveces, izmantoju ēteriskās eļļas, gatavoju arī kvēpeklīšus – tas gan vairāk tiek darīts ziemas vakaros, jo vasara ir dārza un puķu dobju laiks. Man ļoti patīk doties pārgājienos, to daru kopā ar draudzenēm – esam četru meiteņu kompānija, cenšamies regulāri satikties. Ir brists ziemā pa purvu, šļūkts pa dubļiem. Tas ir varens piedzīvojums, kad, ejot divdesmit kilometrus, galva ir pilnībā tukša, un prāts nedomā ne par darbu, ne bērniem – tikai bauda. Lielākais sasniegums mums bija pagājušajā gadā, kad izgājām maršrutu Kolka-Dubulti, kas bija kā cīņa starp garīgo un fizisko. Sapratām to, cik interesants ir cilvēka ķermenis. Pārgājienos ejam ziemā un rudenī, kad ir vēsāks un var viegli pārvietoties, – skaidro Sarma.
21. gadsimtā ir moderni izkāpt no savas komforta zonas, to izdarījusi arī Sarma, piesakoties darbā Valsts vides dienestā, Zvejas kontroles departamentā. Tas esot kas pavisam jauns un neierasts, pilnībā nesaistīts ar Sarmas ikdienas dzīvi, taču ir interesanti ko jaunu mācīties un apgūt. Sarma nav ofisa cilvēks, un šis piedāvājums viņai šķitis uzrunājošs. Darot šādu darbu, ir iespēja daudz būt dabā; lielu devumu sniegusi arī pieredze no pārgājieniem. Visinteresantākais Sarmai šķietot tas, ka darbs Valsts vides dienestā ik dienu sniedz ko jaunu un nebijušu – nav zināms, ko katra diena nesīs.
26.07.2024.