Dabā nekas nav pastāvīgs, un to neviens nevar apšaubīt. Viss mainās pa mirkļiem — vienā brīdi ir tā, bet otrā pavisam citādāk. Ar šo pārliecību cesvainiete LAIMA ŅEMCEVA dzīvo ik dienas. Viņa ir ļoti emocionāls un māksliniecisks cilvēks un jūtas labi tad, kad spēj citus nomierināt. Viens no Laimas hobijiem ir gleznošana — izmēģinātas dažādas tehnikas, taču vistīkamākā ir gleznošana ar eļļas krāsām.
– Esmu bijusī Rīgas meitene, kas tagad jau labu laiku dzīvo laukos un šeit jūtas labi. Manai mammai bija lībiešu saknes, es arī esmu lībiete, bet viņu valodu gan nemāku. Taču mani bērni prot tajā runāt. Esmu strādājusi skolā par sākumskolas skolotāju, mācot bērniem visus priekšmetus, kādi vien bija iespējami. Pasniedzu gan stundas, gan kori, gan ansambli un tēlotājmākslu, arī tā sauktos lauciņus vadīju. Man visa dzīve ir bijusi pilna ar bērniem – gan pašas bērni un mazbērni, arī mazmazbērni, gan tad, kad skolā strādāju. Man bērni ir blakus visu mūžu, ģimene ir ļoti liela – piecas meitas, vesels pulks mazbērnu un mazmazbērnu.
Lai gan man vairāk vajadzētu patikt mūzikai, jo tuvos rados man bija kordiriģents un klavieru spēlētājs, viņš vadīja dziesmu svētkus, un mamma līdz 84 gadu vecumam dziedāja, tika uzstājusies arī Parīzē uz skatuves, tomēr tuvāka par to ir māksla un dejošana, jo tajā satiekas mūzika un kustība. Pagājušais gads bija pirmā reize, kad ar savu deju kolektīvu neapmeklējām dziesmu un deju svētkus. Es vairs deju kolektīvā nepiedalos, jo bija pagrūti tikt uz mēģinājumiem – tā kā mans vīrs joprojām strādā Rīgā, izbraukāt uz Sarkaņiem nedēļas vidū bija gana sarežģīti, – ar sevi iepazīstina Laima Ņemceva.
Skolas laikā Laimai gleznošana padevās gana labi, nekas speciāli nav attīstīts vai pilnveidots.
– Zīmēšanu mācīju gan mazajām klasēm, gan vēlāk arī visiem pārējiem skolēniem. Apmeklēju plenērus un kursus Kuldīgā un Rīgā, lai pilnveidotu zināšanas, taču pārējā laikā mākslai pievērsties neatlika laika, jo ģimenē bija ienākuši bērni un viņi prasīja savu. Tāpat lauku darbi, kam jāatvēl laiks. Pirms tam zīmēju ar pasteļiem, akvareļiem, tušu, zīmuli – visu, kas bija apgūts kursos. Reiz nolēmu pamēģināt gleznot ar eļļas krāsām un teikšu godīgi – šī tehnika man visvairāk iet pie sirds, jo praktiski jebkurā laikā ir iespējams darbiņu pārtaisīt vai uzlabot, ja kaut kas nepatīk vai nav sanācis. Man visvairāk savās gleznās patīk attēlot dabu un to, kas atrodas man visapkārt. Es mēdzu gleznot arī dabā, taču ir jāpierod, ka tad cilvēki nāk klāt, un tas var dažreiz traucēt. Bieži dabas skatus un dažādus momentus iemūžinu fotogrāfijās un vēlāk atdarinu, pārgleznoju. Tie visi ir mirkļi, un es tos tveru, bet pēc tam meditēju pie papīra vai audekla un, iespējams, arī pārveidoju pa savam. Ir reizes, kad gleznoju arī pēc atmiņas, – stāsta Laima, piebilstot, – viņai abstrakcionisms nepatīk – lai gan ir mēģinājusi gleznot arī šajā stilā, tas nav izdevies. Taču eksperimentēt Laimai patīk. To viņa dara gan gleznās, gan dārzā. Šobrīd par Laimas skaistajām gleznām var priecāties Kraukļu bibliotēkā izvietotajā izstādē.
19.07.2024.