2024. gada sākumā ne tikai Briselē, arī citās valstīs, tostarp Latvijā notika zemnieku protesta akcijas, pievēršot uzmanību samilzušajām problēmām lauksaimniecības politikā.
– Vai bija vērts ar traktoriem doties ielās, vai šajās protesta akcijās definētās prasības ir sadzirdētas un devušas uzlabojumus? To jautāju biedrības "Zemnieku Saeima" valdes loceklei MAIRAI DZELZKALĒJAI-BURMISTREI, aicinot uz plašāku sarunu.
– Noteikti bija vērts. Laiku pa laikam ir jāizmanto šādi smagāki instrumenti savu interešu aizsardzībai. Desmit baļļu sistēmā tas ir 10, jo tas politiķiem un ierēdņiem ir kā auksta duša, liek saņemties un strādāt efektīvāk. Lauksaimniekiem gadu laikā bija sakrājušās ļoti daudzas problēmas gan ar birokrātiju, gan ar nepieņemtiem, vai nepareizi pieņemtiem lēmumiem.
Pēc protesta akcijām šī situācija uzlabojās, liela daļa samilzušo problēmu tika pilnībā vai daļēji atrisinātas. Turklāt, ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā. Piemēram, jau otro gadu zemniekiem bija pienākums 4% no savas zemes atstāt neražojošas. Tur nedrīkstēja nedz novākt zāli, nedz stādīt burkānus, ganīt govis vai sēt graudus. Tas ļoti sadusmoja ne tikai tādēļ, ka zeme ir pirkta un iekopta par ļoti lielu naudu, bet arī tāpēc, ka šobrīd ir lielas bažas par pārtikas pietiekamību globāli. Šī prasība ir atcelta. Birokrātija, lai lauksaimnieki saņemtu dažādus ES atbalsta maksājumus, bija ļoti smagnēja – sarežģīta atskaišu nodošana, daudz un visādi papīri, turklāt atskaišu sistēmas bieži pat vienkārši nestrādāja. Prasības aizgāja līdz tādiem absurdiem, ka lauksaimniekiem bija jāfotografē savi traktori un sējmašīnas brīdī, kad notika sējas darbi, vai jāfotografē savas govis. Pateicoties protestiem, tas viss tika vienkāršots, un šogad, lai saņemtu maksājumus, lauksaimniekiem virkne šo muļķīgo iegribu vairs nebūs jāpilda. Ir izdevies no pārlieku ielās birokrātijas tikt vaļā. Tā arī politiķiem bija mācība, kā vispirms izvērtēt, ko piedāvāt lauksaimniekiem. Tiesa, birokrātijas dabiskais stāvoklis ir konstanti izplesties, tāpēc, ļoti iespējams ka ar laiku šīs problēmas samilzīs no jauna. Vēl bija regulas projekts par AAL mazināšanu, kas tagad ir apstādināts. To lauksaimnieki kopā izcīnīja – arī Latvijas ierēdņi, politiķi, lauksaimnieku organizācijas visos līmeņos, jo arī iedevām savu artavu, lai utopiski mērķi bez reāliem instrumentiem apstātos jau Briselē, nevis mēs ar tiem cīnītos katrs savā valstī.
– Arī šogad turpinās klimata pārmaiņas karstums, sausums, negaisi. Ko, piedaloties sanāksmēs Briselē, pārrunā šajā jomā?
– Domāju, kā šī lauksaimniekiem būs nākamā lielā aukstā duša. Līdz galam visi lēmumi nav pieņemti, bet Dānija būs pirmā ar savu govju gāzu nodokli. Eiropas Savienībā kopumā iet uz emisiju ierobežošanas nodokļu sistēmu, bet ir jāredz, kāds būs jaunais Eiropas Parlaments, tā nostāja, varbūt vēl ir iespējams kādu atpakaļgaitu ieslēgt. Patlaban tiek virzīta nodokļu sistēma, kur rēķina emisijas lauksaimniecībā, bet tas būtu attiecināms visās nozarēs. Lauksaimniekiem par govi būtu ieslēgts nodoklis, bet tas mainītos, ja audzē daudz tauriņziešus, stiebrzālītes, izmanto minimālo augsnes apstrādi. Beigu beigās par govi samaksās, bet par platību nopelnīs, un beigās būs uz nullītes vai ar mazu mīnusu. Pret to mēs, lauksaimnieki, iebilstam.
– 20 gadus Latvijas zemnieki saņem ES tiešmaksājumos vismazāk naudas. Vai te ko var mainīt?
– ES lauksaimnieki mēģina noturēt to budžetu, kas ir bijis šajā periodā, varbūt saņems ko klāt, jo ir klimata izaicinājumi, bet izcīnīt kādu palielinājumu ir ārkārtīgi grūti. Iepriekšējā periodā mums tas izdevās – tika izcīnīts papildus finansējums, un drīz būsim sasnieguši gandrīz 80% no Eiropas Savienības vidējiem maksājumiem. Lai mūsu valstij piešķirtā nauda pieaugtu, lielajām ES valstīm tā nedaudz jāsamazina. Protams, lielās valstis par to laimīgas nav, jo negrib neko samazināt. Šobrīd vispār nav skaidrs, kas notiks ar lauksaimniecības atbalsta politiku. Ir lieli izaicinājumi drošībai, un tas nozīmē lauksaimniecības budžeta mazināšanu.
– Daudzi šopavasar salīdzināja Zemgales zemnieku laukus ar savējiem un smagi nopūtās.
– Lai nomierinātu, ir jāapzinās, ka, lai Latvija ir maza, no augšas izskatās raiba kā deķis, un klimatiskā situācija arī ir ļoti atšķirīga. Nav ko bojāt nervus. Protams, priecājamies par tiem, kam ir labi, bet tiem, kam nav labi, atgādinām, ka to, kas attiecas uz dabu, nevaram ietekmēt. Arī Zemgalē ir pagasti, kur dažas ziemas rapša šķirnes nosala, un nācās pārsēt. Arī Kurzemē un Zemgalē ir vietas, kur ilgstoši nav lijis lietus. Šis gads ir īpašs ar ļoti lokāliem dabas untumiem.
– Vai šis gads zemniekus mudinās apdrošināties pret daudziem riskiem?
– Ir valstis, kur apdrošināšana nav pieejama. Latvijā vairāk nekā 10 gadus ir iespēja apdrošināt sējumus pret krusu, vētru, pret ziemas izsalšanu. Ja kāds izvēlas to nedarīt, okey, tā ir viņa paša izvēle, bet tad arī nedrīkst skriet ar izstieptu roku pēc kāda ārkārtas atbalsta, ja sējumi ir nopostīti.
Ja uznāk krusa un visu nokapā, tad paliek tukšā. Tiesa, ir arī klasiskākas "apdrošināšanas" metodes – atceros, ka mans tēvs vienmēr atstāja savai drošībai lieku sēklu, ko nepārdeva, un vajadzības gadījumā varēja laukus pārsēt. Tā bija viņa izvēle, viņa apdrošināšana.
– Cik bieži ir jādodas uz Briseli, lai pārstāvētu Latvijas zemnieku intereses?
– Visai bieži, vismaz reizi mēnesī. Nesen kopīgi atzīmējām 20 gadus Eiropas Savienībā. Taču, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, daudzās sanāksmēs varam piedalīties attālināti, jo, lai aizbrauktu uz Briseli, jārēķinās ar ceļa izdevumiem. Aizbraucam uz kopējo Copa-Cogeca sanāksmi, vēl ir dažādi semināri, konferences, divpusējas tikšanās ar ierēdņiem un politiķiem. Vasarā gan ir brīvs jūlijs, augusts. Uzskatu, ka zemniekam ir jābūt kādā lauksaimnieku organizācijā, kaut jāatbalsta, biedru naudu maksājot. Tikai visi kopā varam vairāk izdarīt, izstāstot situāciju, kāda tā ir. Tā tas bija jautājumā par kūdras augsnēm, kur no janvāra ir ierobežojumi apstrādei, lai varētu saņemt platībmaksājumus. Kūdras augsnes ir problēma tikai Igaunijai, Latvijai, Somijai, Austrijai, pārējām valstīm nav. Tas ir tikai piemērs tam, ka ir jābūt klāt sanāksmē un jāprotestē, ka mums tas neder, ka mēs nevaram neko apūdeņot un audzēt niedres vai rīsus.
16.07.2024.