ANDRIS BARDZIŅŠ ir īstens motociklu entuziasts — viņam kopš jaunieša gadiem pieder Jawa, ar kuru regulāri tiek mēroti tuvāki un tālāki maršruti. Sākotnēji Andrim nebija domubiedru, ar kuriem vienoties kopīgos braucienos, tāpēc viņš devās tuvākos izbraukumos tepat pa Latviju, bet kopš 2013. gada Andris ir „Latvijas Jawa kluba” biedrs, un nu viņš savā sirdslietā dalās arī ar pārējiem braucējiem.
– Esmu dzimis un dzīvoju tepat Madonas novadā – Oļos. Skolā mācījos Cesvainē, un tajā laikā arī nokārtoju motocikla vadītāja tiesības – man bija sešpadsmit gadi. Kā jau visiem puikām, arī man bija sapnis par Jawa motociklu, ko vecāki par mācīšanos man nopirka. Tā pagāja jaunības gadi, pēc tam uz kādu laiku par savu motociklu biju piemirsis – tas stāvēja garāžā. Domubiedru man nebija, arī tā īsti nebija, kur braukt. Garākais ceļš, ko veicu, bija līdz Lietuvai, divas dienas pabraukāju. Tad nodibinājās ģimene, tajā ienāca bērni, un tā manā dzīvē bija daudz kas cits, tikai ne motocikls. Ap 2011. gadu, kad bērni jau bija izauguši un devušies savā dzīvē, izrādījās, ka bez manis arī vēl citiem ir Jawa motocikli. Bariņš domubiedru salasījāmies kopā, sākām komunicēt, domāt, ka varētu kopīgi doties gan braucienos, gan remontēt savus braucamos. 2013. gadā oficiāli tika nodibināta juridiska biedrība „Latvijas Jawa klubs". Rīkojam braucienus gan pa bariņiem, gan lielās kompānijās – tuvākus un tālākus. Pa šiem gadiem ir izbraukāta Eiropa. Mans tālākais galapunkts ir bijusi Gruzija – līdz Batumi un Melnajai jūrai. Katru gadu rīkojam arī ikgadējos pasākumus – notiek „Latvijas Jawa kluba" organizētais saiets tiem, kuriem ir Jawas vai Čezetas (Cz) markas motocikli. Pērn tajā piedalījās apmēram 400 dalībnieki ar 200 motocikliem, – stāsta Andris Bardziņš.
Viņš atklāj, ka kluba biedri uztur arī pārrobežu sadarbību – ir draugi Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un vēl citās valstīs. Mūsējie brauc pie viņiem, un šo valstu motociklisti atbrauc arī pie mums.
Vaicāts, vai atmiņā ir palicis kāds iespaidiem bagātāks brauciens, Andris atbild – katrs brauciens pirms tam ir saplānots, bet tā laikā vienmēr notiek arī kas neparedzams – sastapti interesanti cilvēki, ieraudzītas īpatnējas vai unikālas vietas. Tas padara ikvienu braucienu par īpašu piedzīvojumu. Kad dodos pāri robežai, brauciens ir interesants visā tā garumā, jo maršruts ir svešs un apkārtne – nezināma. Savukārt braucot pa Latviju, man patīk būt vietās, kas nav iezīmētas kartē un kurās neesmu bijis līdz tam. Piemēram, šogad notika kluba organizēts brauciens pa Latvijas perimetru, cik vien iespējams tuvu robežai, un nedēļas laikā tika veikti apmēram 1800 kilometri. Braucot pa Latviju, es tā īsti neuztraucos, kas būs, ja mocim kas tehnisks atgadīsies, bet esot tālumā jādomā kā salabot ķibeli, ja kas notiek. Taču par laimi nekas nopietns līdz šim nav bijis.
– Vienatnē var pabraukāties tepat uz vietas pa Latviju, bet, dodoties tālākos braucienos, vajag kompāniju. Taču arī ne pārāk lielu, jo katrs papildu motocikls kavē braucienu. Kad dodamies tālākos izbraukumos, esam četri līdz maksimums seši braucēji. Ziemas garie vakari tiek pavadīti, gatavojot tehniku jaunajai sezonai, savukārt vasarās braucieniem var atvēlēt atvaļinājumu. Katru gadu tālos izbraukumos aizdoties nesanāk, bet tuvāka mēroga izbraucieni pa Latviju notiek regulāri. Tos rīko gan kluba biedri, gan tie, kuri tajā neiesaistās. Ja ir vēlēšanās, laiku visam var atvēlēt, tai skaitā nedēļas nogales, un tas darbam netraucē.
Jawa motocikls dod to īpašo, nedaudz vēsturisko noskaņu, lai gan kādreiz man šķita, ka nekad vairs ar to nebraukšu, un tas paliks manā īpašumā kā relikvija. Tomēr nekad nevajag teikt „nekad" – ja jaunībā ar moci nobraucu 27 000 kilometru, tad pēdējo desmit gadu laikā esmu nobraucis 70 000 kilometru, – prāto Andris.
Pagājušajā gadā notika individuālie braucieni, kuru tēma bija Latvijas ūdenskritumi. Andris izbraukāja tos ūdenskritumus, kas atrodas Vidzemē, un izrādās – ar tiem ir pilni meži. Šogad ir plāns rudens pusē doties Latvijas dižkoku meklējumos – atliek vien cerēt uz labu laiku un zeltu kokos.
Andris Bardziņš uzsver – motociklistu pasākumos piedalās arī sievietes un jaunieši, līdzi tiek ņemti pat mazi bērni. Šī kustība tiek vērsta uz ģimeni un jaunatni. Pie moču stūres sēstas arī sievas – tā neesot tikai vīru aizraušanās.
28.06.2024.