Margrietiņas (pīpenes, grietiņas, gaigalas, mārītes u. c. — dažādos novados tās sauc dažādi) līdz ar rudzupuķēm ir populārākie ziedi Jāņu vainagos, un liekas — ir vislatviskākās puķes.
Īstenībā šis zieds bijis iecienīts visur – gan senajā Ēģiptē, kur to uzskatīja par Saules dieva Ra simbolu, gan viduslaiku Eiropā, kur to mīlēja gan karaļi, gan bruņinieki, gan vienkāršie cilvēki, gan mūsdienās, kad tas stāsta „mīl – nemīl". Par to vēstī leģendas, tas redzams lielo meistaru gleznās, to apdziedāja gan trubadūri, gan slavenākie dzejnieki. Vārdu tam deva grieķi – „margarites" – pērle, Plīnijs visu šo ziedu ģinti dēvēja „Bellis perenis" – mūžīgā skaistule. Kristiešiem tas ir Sv. Marijas zieds – kad viņa, raugoties zvaigznēs, vēlējās šādu skaistumu arī uz Zemes, to stari, atspīdot rasas pilienos, kļuva par ziediem. Senajās ķeltu leģendās dievi tos kā mierinājumu kaisīja no debesīm cilvēkiem grūtos brīžos, skandināvi tos ziedoja mīlas, skaistuma un auglības dievietei Freijai. Margrietiņu ziedi rīta saules staros veras kā vieni no pirmajiem, angļu „poēzijas tēvs" Džefrijs Čosers (XIV gs.) tos dēvēja par „Day's eye" – dienas acs. Anglijā, kur margrietiņas ir ļoti populāras, „Deizija" ir gan ziedu, gan meiteņu vārds. Bet „Margarita" ir izplatīts sieviešu vārds jau izsenis. Krusta karu cīnītājs Francijas karalis Ludviķis IX (XIII gs.) par godu savai sievai Margaritai nēsāja gredzenu ar karalisko liliju un margrietiņu attēlu, šie ziedi bija arī viņa karogā. Vācu bruņinieki ar tiem rotāja vīna kausus pavasara dievietes svētkos un, ja viņu iecerētā deva „jā" vārdu, lika iekalt to attēlu savā vairogā (ja dāma vēlējās bruņinieka rokas un sirds piedāvājumu vēl apsvērt, viņa tam dāvāja margrietiņu vainagu). Kad Francijas karaļa Anrī II (XVI gs.) māsa Margarita izgāja par sievu pie Savojas hercoga Emanuela, līgavainis viņai pasniedza kāzu dāvanu – dārgakmeņiem rotātu zelta grozu, pilnu ar brīnišķīgām, baltām margrietiņām, kuru rotāja lenta ar uzrakstu: „Katram ziedam piemīt savs daiļums, bet, ja man būtu jāizvēlas starp tūkstošiem, es vienalga izvēlētos margaritu". Vispār Eiropas galmos augstākais izsmalcinātības līmenis skaitījās dāvāt dāmām, kuru vārds bija Margarita, dārgas rotaslietas vai „mīļmantiņas" ar margrietiņu attēlu, apspēlējot vārdu līdzību asprātīgos dzejoļos vai izteicienos. Balti ziedi simbolizē tīrību, svaigumu, nevainību, margrietiņas – arī sirsnību un uzticību mīlestībā, XIX gs. ziedu valodā tie rādīja savstarpējas simpātijas – „arī tu man patīc!" Un liekas neizprotami, ka 1793. gadā Vācijā tos izsludināja par indīgiem un izdeva rīkojumu tos visur iznīcināt…
21.06.2024.