8. aprīlī mūsu novadniecei, dzejniecei, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierei Broņislavai Martuževai (1924-2012) apritēja simts gadu. Broņislava Martuževa ir laikmeta leģenda un galveno tikumu – ticības, cerības, mīlestības – apliecinātāja. Martuževas dzeja nav atdalāma no viņas personības – to caurvij ticības spēks, kristīga cilvēka tīrais dzīves kamertonis, patiess patriotisms un tēvzemes mīlestības dzīvā uguns.
Cik viegla vai smaga, ar dziļu arklu arot, ir Broņislavas Martuževas piemiņas uzturēšana, – to fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētājai, dzejnieces biogrāfei Annai Eglienai vaicāju Lubānas pusē.
– Arkls jau principā ir vajadzīgs, lai zemītē kaut kas uzdīgtu, – atbildi iesāk Anna Egliena. – Bet grūti tas nav tādā nozīmē, ka netiek iets pret kalnu. Zināmā mērā tā ir nolemtība, ne es izvēlējos šo ceļu. Mūs kopā saveda nejaušība vai drīzāk dievjaušība. No 1983. gada es dzīvoju Rīgā, Lubānas ielā, un tuvāko tramvaja pieturu sauca "Aiviekstes iela". Ne toreiz es zināju Aivieksti, ne Lubānu, ne Martuževu… Ar Broņislavu Martuževu satikāmies 1993. gadā, un tā tas turpinās arī pēc dzejnieces aiziešanas. Protams, varētu vieglāk un vienkāršāk iet šo ceļu. Testamentā dzejniece novēlēja savu māju, un es varēju to pārņemt un privāti kaut ko nedaudz darīt. Bet iespēja tik ilgus gadus būt tuvplānā ar Broņislavu deva stimulu mūsu Latvijai tik nozīmīgo cilvēku un tīrradni Broņislavu Martuževu popularizēt un ļaut atklāt arī citiem. Nevis rotāties, bet parādīt iespējami daudziem, kas bija Broņislava, kāda viņa bija un ko paveica.
– To, ka cilvēkiem ir vajadzīgs Broņislavas Martuževas garīgais mantojums, apliecina viņas simtgades pasākumu kopums.
– No vienas puses Martuževa bija aktīvs, drosmīgs un atvērts cilvēks, tai pašā laikā par saviem dzejoļiem viņa bija skeptiska: "Nu kam tā mana dzeja ir vajadzīga…" Tad es teicu: "Tavs laiks vēl ir priekšā, tas nav vēl pienācis!" Un mana misija ir tuvināt šo laiku.
Tas, kas iepriecina šobrīd, – citu spēja paskatīties uz Martuževas dzejas mantojumu nedaudz no jauna rakursa. Esmu patiešām gandarīta par Broņislavas Martuževas simtgades laiku, jo esmu saņēmusi gan Lubānas cilvēku atbalstu, gan Madonas novada pašvaldības atbalstu, kur vienu brīdi biju nobažījusies, kā būs, kad Lubānas novadu apvienos ar Madonas. Atbalsts ir no visiem. Šķiet, iemetam akmentiņu ūdenī, un tie vilnīši izplatās, tikai jāskatās, kurā pusē atkal kas notiek. Turklāt fondam jau nav jākontrolē, nav jāpārzina viss, bet priecē pats fakts, ka Broņislavu Martuževu daudzina, ceļ godā. Un ziniet, ik pa laikam iznāk sastapties ar atziņu, ka šie daudzie pasākumi, kuriem izsekot līdzi visiem pat nevaram, nes pārsteigumus. Pagājušajā vasarā, kad Uldis Marhilevičs un Dita Lūriņa apbraukāja Latviju ar Martuževai veltītu programmu, atskaņās dzirdēju, ka Kurzemē kultūras ļaudis teikuši – Martuževas vārdu viņi sadzird pirmo reizi. Tāpat Andris Baltacis, kad savulaik iestudēja Martuževas programmu, teica, ka daudziem klausītājiem dzejniece bija atklājums. Liels gandarījums šogad savukārt ir par Airas Birziņas un Baibas Brokas veidoto koncertuzvedumu. Tie ir tie vilnīši no iemestā akmentiņa, un tas ir mūsu visu kopīgais uzdevums – laikabiedriem aiznest Broņislavas veikumu. Turklāt Martuževi bija muzikāla dzimta. Spēlējot akordeonu vai cītaru, vienatnē un pulkā dzejniece izraudāja arī bēdas un izmisumu.
Kā katoļticīgam cilvēkam viņai pašai bija absolūta paļāvība uz Dievu. Kad jautāju par dzīves grūtumiem, Broņislava allaž teica: "Man jau nebija ar tiem jātiek galā, mani Dievs iznesa uz savām rokām." Savu Triju Zvaigžņu ordeni Broņislava Martuževa novēlēja Bēržu Svētās Annas Romas katoļu baznīcai, un uz Dievmātes altāra tas ir novietots.
– Kāds ir dzejnieces simtgades otrās puses pasākumu plāns?
– Broņislavas Martuževas simtgade ir tikai iemesls akcentēt viņas paveikto, bet ar to nekas nesākas un nebeidzas. Fonda pārziņā šī gada augustā būs tradicionālā Broņislavas Dzejas diena. Tā notiks svētdien, 25. augustā, un tur galvenais notikums būs Broņislavas dziesmu grāmatas atvēršana. Broņislava sacerēja arī dziesmas, dažas ir kļuvušas zināmas, bet pavisam viņai ir 83 dziesmas, kurām mūzikas autore ir pati. Šo krājumu izdos izdevniecība "Musica Baltica", izdošanu ir atbalstījusi Latgales kultūras programma, Madonas novada pašvaldība. Grāmatai būs trīs daļas: solo dziesmas ar Broņislavas mūziku un viņas un citu dzejnieku vārdiem, otrajā daļā būs Broņislavas tautas dziesmas, trešajā
daļā – Broņislavas dziedātās dziesmas.
Martuževa ir mistēriju un konspirāciju meistare. Pirmie divi dzejas krājumi viņai iznāca ar Evas Mārtužas vārdu, un tolaik, kad viņa bija spiesta būt "nedzejniece", viņa uzrakstīja vēstuli Latviešu Folkloras krātuvei ar aicinājumu atbraukt. 1980. gadu vidū tas notika – vairākas reizes uz "Dārziņiem" brauca folkloristi un "nedzejniece" Martuževa savas pašsacerētās dziesmas tautas dziesmu stilistikā kā tautas dziesmas arī iedziedāja.
Mūsu pasākumā 25. augustā izskanēs solo dziesmas, un šo daļu aizpildīs mūziķi Jānis Strazdiņš un Kaspars Zemītis, bet otrajā daļā skanēs tautiskās dziesmas folkloras kopas "Ceidari" izpildījumā, un tā pamatā būs latgaliskā Broņislava. Mani iedvesmo skaistais vārds "ceidari", kas tulkojumā arī nozīmē vilnīšus no akmens, kas iemests ūdenī.
– Jaunu koncertuzvedumu gatavo arī Sigvards Kļava.
– Šo koncertuzvedumu dzirdēsim 2. novembrī atjaunotajā Lubānas klubā, bet ikdienā visi gaidīti Broņislavas Dzejas klētī. Kopā ar vēsturnieku Zigmāru Turčinski strādājam arī pie grāmatas, kurā tiks apkopots viss, ko Martuževa uzrakstīja pagrīdes laikā.
– Vai dzejniece kādreiz atnāk sapnī?
– Bija gan zīmīgs sapnis: Broņislava ir izsūtījuma nometnē, bet sāņšs no visa. Viņa sēž uz baļķa, it visā ir iekšā, bet savā nodabā jau laikam virpina kādu dzejoli – tā es nodomāju. Saglabāt brīvu iekšējo gara pasauli, tas viņai bija svarīgi visos apstākļos. Nu gluži kā teicienā – tu vari dzīvot tirgū, bet svarīgi, lai tirgus nedzīvo tevī.
04.06.2024.