Turpināsim lasīt Svētos Rakstus.
78. psalms. Es atdarīšu savu muti pamācībās. Stāstīšu senlaiku mīklas. Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu vecāki mums stāstījuši. To mēs neslēpsim, to mēs stāstīsim pēcnācējiem. Tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēka brīnumus, ko Viņš ir darījis. Ka tu liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles.
Pie mums Latvijā lielā cieņā un godā ir dižkoki. Tas ir labi un pareizi. Tie ir tā vērti. Viņiem, mītot blakus cilvēkiem pat vairākās paaudzēs, nācies dalīties arī cilvēku likteņos. Ciest vētrās, pērkonu negaisos, zibeņu liesmās. Cilvēku izraisītos nemieros dažiem trāpījušas arī karotāju izšautās lodes. Senajos laikos līdzcietībā bārenīšiem tie birdinājuši arī savas rasas asariņas. Vējiem pierimstot, tie noklausās kapusvētku svētrunas un uzņem sevī tuvinieku pēdējos atvadu vārdus. Mīļi kā māmiņas rokas aizgājēju ieskauj egļu kuplās plaukstas. Marka evaņģēlija 8. nodaļas 22. pantā rakstīts: Jēzus dziedina aklu vīru, tad dziedināmais, atguvis daļēju redzi, paziņoja – es redzu cilvēkus kokiem līdzīgus staigājam. Līdzīgi cilvēku bērniem Lūkasa evaņģēlija 2. nodaļas 52. pantā Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem, tā arī koku mazuļiem jāaug un jāveidojas savā būtībā kā visiem augiem – vispirms stiebrs, stumbrs. Jaunībā straujiem soļiem tiecoties debesīs, tie pieaug arī platumā, iezīmējot plašas apļu joslas, vēlāk, kokam pagurstot, tās kļūst mazāk izteiksmīgas. Tā izveidojas koku gadu grāmata, ko varam lasīt un apbrīnot. Vienlaikus jāpaspēj izveidot lapotni tā, lai zars ar zaru sadzīvotu, neaizēnojot viens otru. Jāiemācās arī miermīlīga līdzās pastāvēšanas politika ar sev līdzīgajiem, neļaujoties to pārmērīgai uzmākšanai, bet iegūt no tā sev tādu labumu, lai pašā dzīves nobeigumā visu sevi atdotu kā gaismu un siltumu cilvēkiem.
Tagad vēlos pastāstīt par kādu cilvēku kārtas dižkoku.
Viņš dzimis Zemgalē 1877. gada 23. augustā (pēc vecā stila) patiesi kristīgā ģimenē ar dzīves vērtību iedalījumu – Dievs, zeme, cilvēks. Viņa vecāki – aktīvi brāļu draudzes locekļi. Ieguvuši savas mītnes stūrīti un zemes pleķīti. Godājot savu Radītāju, sūri un grūti strādājot Zemgales mālainos laukos, kā savā laikā Dāvids tika izveidots par izcilu un paliekošu valstsvīru, ieņemot tikai viņam pienākošos posteni sabiedrībā.
40. psalms. Raugi, te es esmu. Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts: man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.
Variet to pārbaudīt pie sevis! Laikiem mainoties, šādi vadoņi un darba darītāji nezūd no ilgtermiņa tautas atmiņas.
Dievs šim cilvēkam bija patiesa realitāte, kura priekšā viņš bija atbildīgs par kārtību valstī un tautas labklājību. Dievam Kungam un savai tautai viņš palika uzticīgs līdz galam. Jau iebrucēju sagūstīts pēdējos atvadu vārdos viņš izteica savu nelokāmo pārliecību: valsts top sabrucināta, bet tautai vēl paliek baznīca. Turpinājumā: Tā Kunga spēkā valsts būs atjaunota.
Cilvēki kļuva par cilvēkiem ar pievienoto vērtību, derīgiem sev un apkārtējiem, vienīgi ienākot kristietībai. Mūsu zemē to paveica sākot ar 17.-18. gadsimtu Brāļu draudzes vēstneši no Vāczemes Saksijas. Viņi sāka mācīt Dieva vārdu no jau iepriekš Ernsta Glika pārtulkotās Bībeles jaunizveidotajā latviešu valodā. Vietējā tauta kļuva apgaismota un apskaidrota. Līdz ar to garīga atmoda ar dziesmu svētkiem un lūgšanām – Dievs, svētī Latviju! Vēstneši iecienīja Valmieru un tās apkārtni. Darbojoties plašā apvidū, tie aizsniedza arī Igauniju. Kā izrādījās, vēlāk igauņi bija ne tikai vārda klausītāji, bet arī patiesi darītāji. Tie savu namu, dziļi rokot, uzcēla uz Dieva vārda klints pamata (Mateja ev. 7:24-25; Lūkasa ev. 6:47-48). Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints. To satricināt nebija pa spēkam arī okupācijas varai. Vēl tagad tā ir priekšzīme un paraugs mums valstiskā un ekonomiskā ziņā. Mūsdienās Igaunijā spēcīgi darbojas arī septītās dienas adventisti. Viņu devīze – meklē vienmēr un atrodi ko labu savā līdzcilvēkā, un dari to arī viņam zināmu, lai vairotos labais pasaulē. Atgriežoties vēl pagātnē, cildināma brāļu igauņu pašaizliedzīgā palīdzība mūsu brīvības cīņās, atkarojot Latviju no savējiem boļševisma apsēstajiem tautiešiem, jo viņu redzējums bija skaidrāks. Vēlāk arī mūsu Zemnieku savienība Latvijā izveidojās kaimiņu igauņu paspārnē.
Kāds sirdsskaidrais no 19. gadsimta brāļu draudzes ir sacījis: kas ir Bībelē, tas ir svēts, kas ir svēts, tas ir labs, bet, kas ir labs, to vajag mācīt! Lūk, tas ir uzdevums, jo cilvēce kopš Ēdenes dārza vēl joprojām ir labā meklējumos. Vienīgi ļaunais atnāk neaicināts.
Par mācīšanu. Piemēram, mana māte tā mācīja: kas tev nepatīk, to otram nedari – nav slikti! Dažreiz vēl piemetināja patapināto no Aspazijas: lūzti, ja lauž, bet neļaujies liekties, tas ir, locīties un izlocīties. Tomēr tā ir zema pagrabtelpas līmeņa morāle. Ielūkosimies Bībelē Mateja evaņģēlija 7. nodaļas 12. pantā. Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem, tas ir pazīstams arī kā zelta likums. Tas ir Dieva valstības piedāvājums cilvēces labklājībai. Kā to realizēt? Vispirms tas ir aicinājums panākt kādam pretī no savas komforta zonas. Uzsmaidi, tad pasaule tev atsmaidīs pretī laipnu skatienu. Vajadzības gadījumā kādu izpalīdzīgu žestu. Pēc būtības tas ir tikai savas jumtistabiņas līmeņa pakalpojums. Galvenais ir pašā kodolā. Aizdod un negaidi pretī, piedod savam pāridarītājam, nodod sevi par darbarīku laba darba veikšanai, atdod pat pēdējo, bet pāri visam dodamam – nedod vietu velnam! Tad spēsi mīlēt nemīlamo! Ko saņemsi pretī – labuma ziņā -, nepateicība ir pasaules alga. Toties pretinieku, nīdēju, apsmējēju – papilnam. Šis ir tas grūtais pašaizliedzības ērkšķainais dzīves ceļš. Uz tā ir mūsu Glābēja asiņojošo pēdu nospiedums.
Šo likumu un ceļu izvēlējās mūsu dižozols, būdams vēl cilvēkbērna Sprīdīša augšanas posmā, tiecoties pēc savas laimes zemes turpat savā zemē. Savam skolotājam viņš pavaicāja: kāpēc mums nav savas valsts? Savukārt skolotājs, baidīdamies no represijām, aizliedza zēnam par to turpmāk runāt. Par laimi, pavēle nerunāt vēl nenozīmē – nedomāt. Gara acīm viņš to skatīja skaistu, plaukstošu.
Savā agrā jaunībā Antiņš devās stikla kalnā pēc savas izredzētās. Par to viņš kādā brīdī tika iemests cietumā. Izsprucis no tā, vēl ar piespriestā soda nastu uz pleciem, viņš devās uz svešzemēm mācīties tur valsts zemkopības un namturības zinātni, vienlaikus stingri turot prātā savā zemē jau apgūtās Salamana pamācības. Tad pienāca īstais noliktais laiks. Ziemeļu un dienvidu kaimiņos jau bija izveidotas savas valstis gada sākuma otrajā mēnesī. Pie mums šāda iespēja radās arī otrajā mēnesī, bet skaitot no gada nobeiguma. Arī tas nebija slikti. Labāk vēlāk nekā nekad. Izsapņota, izlolota, izsāpēta, beidzot sava, tāda vienīgā uz visas zemeslodes, skaita ziņā jau par vienu vairāk uz planētas. Tā piedzima slepeni uz teātra skatuves, jo citur tai vietas nebija. Nonāca sava bioloģiskā tēva rīcībā bez uzturlīdzekļiem un bez mīlošu kūmu apskāvieniem. Jau pavisam drīz sabiezēja kara negaisa mākoņi, apdraudot mazulītes dzīvību, un viņas tētim ar to uz rokām nācās bēgt uz jūru un uzturēties uz Saratovas kuģa. Bija jānogaida, kamēr tauta atpazīs pie varas esošos, kuri draugi un kuri tādi nav. Kara briesmām vēl turpinoties, valsts liktenis kā uz naža asmeņa, bet gādīgais tēvs uzdrošinājās vākt līdzekļu ziedojumus valsts fondam. Tauta, īpaši sievietes, bija atsaucīga, uzticoties viņam, sanesa savas dārglietas. Pirmsākums tam 2. Mozus grāmatā. Šādā veidā līdzekļi tika savākti svētnīcas izveidošanai tuksnesī. Toreiz uzkrātais kapitāls kā valsts garantijas līdzeklis noderēja mūsdienās aizdevumam, kad kritiskajā brīdī iztukšojās valsts kase. Ir tāda sena dziesma, kapos dziedāta – lai cik zems ir tēva kaps, tev par aizvēju tas taps. Mātes krusts ir mātes rokas, bērns vēl pieglaužas tur mokās.
Lielie negaisi bija pierimuši, valstiņa nostiprinājusies, tad radās nepieciešamība to pārvaldīt, pretendentu uz to netrūka. Papiņš tapa pastumts malā, lai "stāv pie ratiem". To viņš arī darīja, palīdzēdams, kur vien varēja un cik vien spēja. Atliek izsaukties: ak, mīlestība bezgalīgā, ko Debess Tēvs mums dāvājis, cik uzticīga, pacietīga un izturīga esi tu! Gadi nāca un gāja, bet valstiņa nīkuļoja. Jaunie bēga no muguru saliecošiem un roku tulznainiem lauku darbiem un drūzmējās lielpilsētā, vairojot tur bezdarbu, trūkumcietēju rindas un agrīno "rūsu" sabiedrībā. Valsts pārvaldes groži bija atslābinājušies, jo vairojās privātintereses nolīgtajos ganos. Tāda ir cilvēcīgā civilizācija.
127. psalma 2. pants. Ja tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas pie tā strādā. Kad sāka sabiezēt nāvējošie okupācijas mākoņi, šaudījās zibeņi un visas Eiropas pamati sagrīļojās, tad vairs īstam un patiesam tēvam nebija, ko gaidīt, atlika rīkoties. Viņš satvēra savu lolojumu, piespieda to cieši klāt, tad viss atdzīvojās un valstiņa atplauka. Šis veikums zelta burtiem uz visiem laikiem kļuva ierakstīts Latvijas laikā un vietā. Nav saskaitāms, cik aizliegumu, cik veseru, lielu un mazu, nav dauzījuši pa šo smēdes laktu, bet tā joprojām turpat. Viņa Dieva izredzētā un ieceltā kalpa famīlijas vārds pastāvēja pāri okupācijas gadiem. Ar to sākās atjaunotās Latvijas togad jau likumīgā prezidentūra uz astoņiem gadiem. Tomēr šie jau bija citi laiki, un jaunievēlētais arī nebija noteicējs valstī. Mēs tikām ievirzīti neīstajā Latvijas ceļā. Bagātie kļuva vēl bagātāki, nabagie – vēl nabagāki, un darbspējīgie izkaisījās pa visu plašo pasaulīti. Piedevām tiem aizlīgoja arī mūsu priežu meži.
10.05.2024.