Novadniece Aira Birziņa ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas Doma meiteņu korī „Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī „Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī „Rasa”. Varam lepoties, ka Lubānā dzimusī māksliniece ir Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente (XXIII, XXIV, XXV, XXVI), Ogres apriņķa un Rīgas sieviešu koru grupas virsdiriģente, Latvijas koru nozares padomes eksperte. Regulāri vada meistarklases un kursus, uzstājas lekcijās, semināros un konferencēs, piedalās dažādu konkursu žūrijas darbā Latvijā un ārvalstīs.
– Lai visu varētu paspēt, ļoti svarīgs manas dzīves aspekts ir plānošana, – aicināta uz sarunu, uzsver daudzpusīgā kordiriģente.
Dzimusi Lubānā, mācījusies Lubānas vidusskolā, Madonas bērnu mūzikas skolā, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, Aira Birziņa studijas iesāka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kordiriģēšanas nodaļā. Ar bakalaura grādu absolvēja Ivara Bērziņa klasi, ar mūzikas maģistra grādu – Imanta Kokara klasi. Zināšanas papildinājusi Enshedes Mūzikas augstskolā, Nīderlandē, Erki Pohjola (Somija), Boba Čilkota (Lielbritānija), Čifuru Matsubaras (Japāna) meistarklasēs. Apguvusi arī projektu vadības iemaņas un saņēmusi Latvijas Universitātes sertifikātu projektu vadībā; Ziemeļvalstu Tautas akadēmijas kursos studējusi pieaugušo pedagoģijas aktīvās metodes.
Jau vidusskolas laikā Aira Birziņa uzsāka kormeistares darbu sieviešu korī „Sakta", studiju laikā praktizējās jauktajā korī Ogrē un strādāja par diriģenti sieviešu korī „Ausma", kā arī Dobeles rajona skolotāju korī „Sidrabe". Pēc studijām Aira Birziņa diriģēja Ādažu pagasta jaukto kori „Juma".
– Vai ar katru kolektīvu jābūt atšķirīgai, vai tomēr ir kāds iekšējais centrs, tāds kā Airas rokraksts un kods?
– Manī noteikti ir nemainīgs kodols, un uzskatu, ka mana būtība darbā ar koriem ir vienota, – aizdomājas Aira. – Protams, ir kādas atsevišķas nianses, strādājot ar visjaunākajām dziedātājām no 3., 4., 5. klases un ar pieaugušajiem korī „Dzintars" vai „Rasa", bet manā stājā daudz kas paliek vienots visās lietās.
– Ko īsti, strādājot ar kori, gribas panākt? Kā kolektīvs tiek aizvests līdz mākslas darba dzimšanai, ko skatītājs izbauda Dziesmu svētkos un koncertos?
– Katra sezona kolektīvam ir jauns sākums, jo kaut minimāla, bet notiek dalībnieku maiņa. Ne vienmēr ir viegli apvienot to, kas jau iepriekš ir darīts un sasniegts. Programma, kas iepriekš ir dziedāta, vairs nebūs tā pati, daļēji jāatgriežas pie sākuma, jo katra balss korī ir būtiska, tai ir sava krāsa, savs tembrs, tāpēc nav divu vienādu koru, un viens un tas pats koris katru reizi neskanēs identiski. Savu meiteņu kori „Tiara" pirms dažiem gadiem klausījos ierakstos (no 2000. gadu sākuma līdz tagadējiem laikiem), un, kaut korī nomainās un dzied daudzas paaudzes, šiem ierakstiem tomēr ir kaut kas kopīgs. To apgalvo arī dziedātājas, atnākot uz kora jubilejas koncertiem vai salidojumiem, ka, pat neredzot, kas dzied, pēc skaņas var pateikt, ka tā ir „Tiara". Ar šo atziņu izveidoju lekciju kolēģiem – skolotājiem par koru skanējumu. Tas ir mans idejas piedāvājums, kāpēc katrs koris skan citādi un kāpēc, nomainoties diriģentam, koris skan atšķirīgi.
– Kā tad tas īsti notiek?
– Manuprāt, katram diriģentam ir kāds skaņas ideāls. Savos mēģinājumos mēs nenodarbojamies ar nošu iemācīšanu, mēs veidojam skaņdarbu, dziedātāja balss kultūru, balss krāsu. Klausoties „Tiaras" ierakstus, sadzirdēju savu skaņas ideālu un sapratu, ka tas veidojies no agras bērnības, kad vēl dzīvoju Lubānā un gāju mammai līdzi uz ansambļa mēģinājumiem. Protams, tur spēlējos ar citiem bērniem, kas tāpat bija paņemti līdzi, un mums bija jautri, skraidot klubā starp krēslu rindām. Dažkārt līdzi biju paņēmusi plastilīnu un kaut ko veidoju, bet visu laiku telpā skanēja ansambļa dziedāšana. Neizdzēšamā atmiņā man iespiedusies ansambļa vadītājas Ināras Mālnieces balss – ārkārtīgi skaista, dzidra, augsta soprāna balss. Un tikai nesen sapratu, ka tā taču ir viņas balss, kas veidojusi manas skaņas ideālu. Tad nospriedu, ka daudziem mūziķiem – diriģentiem, iespējams, neapzināti varētu būt līdzīgi – kaut kas ir uzrunājis caur skaņas krāsu, vibrāciju, skaņas intensitāti, vieglumu, maigumu vai aktivitāti, un tas palicis atmiņā kā tuvs un neizdzēšams. Gadu no gada korim esmu centusies veidot skaņu, līdzīgu šim savam ideālam.
– To pašu noteikti varētu teikt par ikvienu augstvērtīgu kori, nemaz nerunājot par profesionāļiem – Māra Sirmā vadīto valsts kori „Latvija" vai Sigvarda Kļavas diriģēto Latvijas Radio kori.
– Mūsu valstī tas ir izteikti – koru skaņa kopā ar diriģentu ir kā tāds metodiskais materiāls, kuru klausīties, pētīt, pieņemt vai nepieņemt, kam līdzināties vai attālināties. Savā laikā tā tas bija ar Daumanta Gaiļa vadīto kori „Juventus", Gido Kokara diriģēto kori „Daile" un citiem, kam katram bija sava skaņu buķete, savu toņu krāsas. Tāpat vīru koris „Gaudeamus" bija atšķirīgi tembrēts nekā, piemēram, vīru koris „Dziedonis".
Šo procesu var salīdzināt ar gleznošanu vai rakstīšanu. Iestudējot jebkuru skaņdarbu, mēs, diriģenti, to veidojam caur sava kora skanējuma krāsu gammu.
– Un ko var teikt par lielo kopkori Dziesmu svētku estrādē?
– Arī lielais Dziesmu svētku koris ir mainīga vienība, kas sadarbībā ar virsdiriģentiem dzied dažādi. Ja klausītos vairākas dziesmas pēc kārtas, šo skaņu maiņu ar labu ausi noteikti varētu samanīt.
Saskaņa starp virsdiriģentu un kopkori tiešām ir fenomens, un tā veidojas, pamazām iepazīstoties, sadraudzējoties, pieņemot un atsaucoties. Kordziedātāji ir neaprakstāmi svarīga sastāvdaļa, jo katrs ar savas balss intensitāti, balss siltumu vai košumu, ar savas dvēseles vai iztēles pienesumu dod kopīgo toni, kopīgo dziesmas mirkli. Pēc brīža dziesma atkārtojumā jau skan nedaudz citādi. Un tas ir pats skaistākais, ka, otrreiz dziedot, dziesma skan ar citu enerģiju – tādu kā papildu lādiņu, jo klausītāji atskaņojumu ir novērtējuši, ir iepriecināti un vēlas to dzirdēt vēl. Vai dažkārt paši koristi tik ļoti kādu dziesmu ir iemīļojuši, ka to izplaudē, un, otrreiz dziedot, viņi nekopē tās pirmo skanējumu, bet dzied atkal ar jaunu pienesumu.
– Dziesmu svētki ir tikko durvis aizvēruši. Kas šobrīd ir aktuāls?
– Tā kā esmu saistīta ne tikai ar pieaugušo, bet arī skolēnu kori Doma kora skolā, man kopā ar meiteņu kori bija aktuāla jaunu dziesmu iestudēšana, lai dziesmu svētku rīkotāji tās varētu dzirdēt un iztēloties, kā repertuārs skanēs skolēnu kopkorim. Februārī aktīvi veicām šo darbu, nodziedājām dziesmu svētku radošajai grupai vairākas dziesmas.
Prioritāri ir arī citi darbi un koncerti. Ceļā uz nākamajiem Vispārējiem dziesmu svētkiem pamazām tiek sasauktas sanāksmes,
notiek sarunas, bet lielas aktivitātes šai ziņā vēl nav. Periodā starp Dziesmu svētkiem ir plānoti dažādi reģionālie svētki, piemēram, maijā Vidrižu pagastā būs svētki, veltīti Emila Melngaiļa 150 gadu jubilejai; Dikļos jūnijā būs Dziesmu svētku gadadienai veltīts pasākums; jubileju šogad svinēsim latviešu komponistam, diriģentam Pēterim Barisonam, un būs koncerti, veltīti viņam. Ir, protams, arī savi projekti, kas iecerēti brīvajā gadā pēc Dziesmu svētkiem: šobrīd ar kori „Dzintars" gatavojam Broņislavas Martuževas simtgades atcerei veltītu koncertuzvedumu ar jauniem skaņdarbiem un dzeju sadarbībā ar aktrisi Baibu Broku. Šī programma pavasarī būs skatāma Rēzeknē, Rīgā un Lubānā. Ar citiem koriem tāpat ir vairākas ieceres, piemēram, ar Ogres sieviešu kori „Rasa" turpināsim koncertu ciklu Latvijas baznīcās.
– Attiecībā uz mūsu pusi vēl taču padomā ir filma!
– Jā, tā ir sen lolota iecere, jo Bērnu dziedāšanas svētki, kas 19. gadsimta otrajā pusē tika rīkoti draudžu skolu bērniem un notika Lazdonā, ir pelnījuši būt visās Dziesmu svētku vēstures grāmatās un prezentācijās kā būtisks bērnu kopā dziedāšanas, kopā sanākšanas aizsākuma punkts. Šobrīd projekts ir gaitā, veidojam filmas scenāriju un strādājam pie tās režijas, producēšanas, lai jūnija sākumā filmētu bērnu dziedāšanas svētku ainas gan Lazdonas un Praulienas pusē, gan atsevišķas epizodes Rīgā, Mežaparka estrādē. Svarīgi, lai šāda veida notikumi, kas vēsturē vēl nav pietiekami atzīmēti, nepazūd un pakāpeniski tiek atzīti par būtiskiem krustpunktiem svarīgām norisēm nākotnē. Ikviens no mums taču saprot, ka Vispārējie Dziesmu svētki spēs pastāvēt un būt tikai tad, ja dziedās mūsu bērni. Pašlaik esam tuvu brīdim, kad Skolēnu dziesmu svētku kopkori pietiekami lielā masveidībā un kvalitātē Rīgā var kļūt grūti sasaukt, kur nu vēl atsevišķi kādā no Latvijas novadiem uz vietas. Bet koris ir vienība, kam ir nozīme daudzskaitlībā, un tajā ļoti svarīga ir tieši daudzbalsīga dziedāšana.
19.03.2024.