Madonā dzimusī kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertmeistare, vijolniece Marta Spārniņa pēc četrpadsmit šajā muzikālajā apvienībā nostrādātajiem gadiem pērn nolēma to atstāt, jo nevēlējās Krievijas kara pret Ukrainu laikā izpildīt krievu autoru darbus.
Bezalgas atvaļinājums, kā māksliniece to lūdza krievu komponistu programmas iestudēšanas un atskaņošanas laikā, Martai netika piešķirts, kolektīva diriģents Normunds Šnē uzskatīja, ka mūzika nav saistāma ar politiku, un izvēlējās piekrist vijolnieces atbrīvošanai no darba.
– Šobrīd esmu brīva māksliniece un darbojos ļoti daudzos un dažādos projektos, – aicināta uz sarunu, vēsta novadniece. – Šajā sezonā kā koncertmeistare esmu daudz spēlējusi Igaunijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kas joprojām pirms katra koncerta atskaņo Ukrainas himnu. Tas ir viņu veids, kā atbalstīt šo zemi. Sadarbībā ar "Brēmenes Vācu kamerfilharmoniju", kur jau iepriekš apmēram desmit gadus spēlēju dažādās programmās, esmu spēlējusi arī pie viņiem. Tāpat bijuši koncerti ar turienes ansambli un stīgu kvartetu. Vasarā stīgu kvarteta sastāvā viesošos Madonā, Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā piedalīsimies Latviešu mūzikas svētkos. Savukārt Rīgā sadarbojos ar ērģelnieku Aigaru Reini, mums bijuši vairāki koncerti Doma baznīcā, esmu spēlējusi komponista Riharda Dubras jubilejas koncertos, sadarbojos ar diriģentu Andri Veismani, Jurģi Cābuli un kori "Ave Sol", tā ka visu laiku piedalos dažādos notikumos, ir intensīva muzikālā dzīve.
– Biju gaidījusi, ka varēšu padarīt vēl ko citu, taču priecājos, ka darba pietiek, ka ir interesanti un ka pati varu izvēlēties, kuros muzikālajos projektos spēlēt, kuros ne, – piebilst Marta Spārniņa. – Tā ir liela brīvība un atvieglojums. Protams, brīvmāksliniekam ir arī savi izaicinājumi, jo dažkārt vairāki koncerti sakrīt vienā laikā vai kādā brīdī to ir par maz vai par daudz. Pašai līdz ar to visu laiku jāatrod īstais balanss. Faktiski derētu menedžeris, kas to kārto, jo diemžēl blakus lietas – pats esi grāmatvedis, pats plāno laiku, pasūti lidmašīnu biļetes utml. – nogurdina. Tomēr pie visa pierod, un galā ar to tieku.
– Skumji, ka mazāk šobrīd uzstājies Latvijā.
– Diemžēl no Latvijas pa pusei esmu izrakstīta, – aizdomājas māksliniece. – Pēc pagājušā gada notikumiem, kad paudu atbalstu Ukrainas kultūras ministra oficiālajam lūgumam – Ukrainu atbalstošajām valstīm un cilvēkiem Krievijas kara laikā nespēlēt Pētera Čaikovska mūziku, paliku nesaprasta. Man šķiet, ka tas bija pats mazākais, ko mēs kā mūziķi varētu darīt agresorvalsts kara laikā Ukrainā – uz laiku (kā lūdza Ukrainas kultūras ministrs) izslēgt šo komponistu no repertuāra, jo viņš tiek izmantots krievu propagandas nolūkos, simbolizē krievu imperiālistiskās idejas. Ne jau Čaikovskis ir vainīgs pie kara, bet viņš kā krievu kultūras simbols diemžēl tiek mērķtiecīgi izmantots. Brīdī, kad Ukrainas kultūra brutāli un nežēlīgi tiek iznīcināta, man šķita, tas jāatbalsta – varam pieklusināt konkrētā skaņraža darbu izvēli repertuārā. "Sinfoniettas" gadījumā programmā bija iekļauts Pētera Čaikovska skaņdarbs, kā arī plānoti divu mūsdienu autoru – Maskavā dzīvojošu komponistu – darbi. Šo programmu "Sinfonietta" nospēlēja, tikai jau bez manis. Brīdī, kad diriģents paziņoja, ka viņam nerūp, ko domā orķestra mūziķi, es sapratu, ka šī nav vieta, kurā vēlos atrasties. Protams, ir katra personīgā izvēle, kā viņš protestē vai neprotestē pret karu, taču, manuprāt, tieši diriģenta attieksme, nevēlēšanās ieklausīties un dzirdēt pārējos, turpināt dzīvot savu ērto dzīvi, spēlēt to, kas paredzēts programmā, neesot radošiem, bija tas, kas mani satrieca. Visus 14 gadus ar pilnu atdevi pašaizliedzīgi orķestrī biju strādājusi, bet tajā brīdī sapratu, ka esmu tikai maza nošu līnija kāda partitūrā. Cilvēciskā faktora nebija.
– 23. martā tu spēlēsi Madonas novada kultūras centrā – Madonas pūtēju orķestra 65. gadu jubilejas koncertā.
– Tas ir brīnišķīgi, jūtos patiesi pagodināta, ka diriģents Andrejs Cepītis mani uzaicināja un kolosālais Madonas pūtēju orķestris ļauj pie viņiem viesoties. Ir patiess prieks un gods. Mēs jau pāris reizes esam samēģinājuši, un enerģija, kas nāk no kolektīva, ir apbrīnojama. Kopīgi spēlēsim ukraiņu komponista Miroslava Skorika "Melodijas" un Andra Riekstiņa parafrāzi par ukraiņu dziesmu. Tas būs virtuozs vijoļmūzikas paraugs, jo Andris Riekstiņš pats ir vijolnieks, viņš labi izjūt šo mūzikas instrumentu. Turklāt prieks, ka ir radies viens jauns Ukrainai veltīts skaņdarbs!
Sarunu noslēdzot varu teikt, ka tikai sapņoju par piecu dienu darba laiku, brīvmākslinieka "haoss" man ir devis jaunu iedvesmu, jaunu brīvību un labu grūdienu attīstībai. Retos brīvos brīžus izbaudu kopā ar ģimeni, bērnu, un to daru par visiem simts procentiem.
#SIF_MAF2023
19.03.2024.