Ar grandiozu šovu svētdienas vakarā Pekinā beidzās XXIX Vasaras olimpiskās spēles. Šonedēļ mājup atgriezās arī daudzi Latvijas olimpieši, olimpisko čempionu Māri Štrombergu un olimpisko vicečempionu Aināru Kovalu ieskaitot.
Latvijai šīs olimpiskās spēles izskanēja uz sudraba nots. Toties – kādas! Tie, kas sestdienas pēcpusdienā uz brīdi bija attālinājuši malā ikdienas darbus, kļuva aculiecinieki mazam brīnumam, kas sporta pasaulē gan, it sevišķi tādos forumos kā olimpiskās spēles, kad viss tiek likts „uz vienas kārts", notiek itin bieži.
Tomēr sirds ikreiz, pat mirklī, kad jau ar septīto prātu intuitīvi jūti, ka šoreiz viss izdosies un uzvara vai vismaz medaļa būs mūsu, pamirst neticībā. Izņēmums nebija arī Aināra Kovala sestais metiens olimpiskajās spēlēs, kad izšķīrās – tikt vai netikt olimpiskajā sešniekā. Tai brīdī jau tikai retais pieļāva, ka Kovala raidītais šķēps aizsniegs kādu no olimpiskajām godalgām. Daudzus pēc Latvijas šķēpmetēju favorīta numur viens Vadima Vasiļevska nosacītās neveiksmes, paliekot ārpus labāko astotnieka, jau gandarītu Aināra Kovala noturēšanās olimpiskajā sešniekā, kas pirms pēdējā metiena bija visai problemātiski, jo uz 7. vietu, raidot šķēpu tālāk, mūsu sportistu bija atvirzījis krievu šķēpmetējs. Taču Kovals pārspēja vispārdrošākās cerības un pierādīja, ka Latvija ne jau velti tiek uzskatīta par šķēpmetēju lielvalsti, tā sagādādams patīkamu pārsteigumu ne vien līdzjutējiem, bet arī sev pašam, jo tā pa īstam to, ka kļuvis par olimpisko vicečempionu un izcīnījis sudraba godalgu, viņš aptvēris tikai Latvijā, pēc tam, kad vairāki simti sporta draugu ar ovācijām sagaidījuši Rīgas lidostā.
Nesatricināma skatītāju rindās palika vienīgi trenere Valentīna Eiduka, kuras jau otrais audzēknis (pirms četriem gadiem – Vadims Vasiļevskis) – olimpisko spēļu debitants – jau otrajā olimpiādē šķēpu izšauj īstajā brīdī un īstajā vietā un atnes Latvijai sudraba godalgu. Pekinā citādi gan nemaz nevarēja būt, jo Valentīnai Eidukai ar to ir īpaša saikne. Nu jau tālajā 1960. gadā Pe-kina kļuva par pirmo pilsētu, uz kuru Valentīna kā sportiste devās ārzemju braucienā. Un tagad, pēc vairāk nekā 40 gadiem, Valentīna Eiduka Pekinā atgriezās vēlreiz, lai kopā ar vienu no saviem audzēkņiem piedzīvotu triumfu. Tie droši vien ir mirkļi, kuru dēļ ir vērts dzīvot un no daudz kā dzīvē atteikties.
Kaut šādu prieka un triumfa brīžu mūsu sportistiem, treneriem un mums visiem būtu vairāk!
Autore: ŽEŅA KOZLOVA