Šodien, 23. augustā, notiks referendums par ierosinātājiem grozījumiem pensiju likumā. Visu šo nedēļu televīzijā, radio, preses izdevumos ļoti aktīvi norisinājās diskusijas gan par to, vai vispār jāpiedalās tautas nobalsošanā, gan par ierosināto grozījumu būtību. Viedokli par šiem jautājumiem vakar lūdzu izteikt arī Barkavas un Sarkaņu pašvaldību vadītājus Staņislavu Smelteru un Andri Simtnieku.
Jāiet un jābalso
– Pašvaldības vadītājam jābūt kopā ar tautu, jāiet uz referendumu un jāpauž sava attieksme. Mani gan māc šaubas, vai vēlētāju aktivitāte būs pietiekama, lai referendumu varētu uzskatīt par notikušu. Manuprāt, ierosinātajos pensiju likuma grozījumos reti kurš iedziļinās. Tie ir pietiekami sarežģīti, un tas būs viens no iemesliem, kāpēc daļa uz referendumu neies. Arī plaši izvērstā aģitācija, aicinot iedzīvotājus nepiedalīties referendumā, savu būs panākusi, – uzsver Staņislavs Smelters. – Tagad, tiekoties ar vēlētājiem reģionos, pamodušies vai visi Labklājības ministrijas speciālisti. Piemēram, ceturtdienas LTV raidījumā „100. pants" LM vadošie darbinieki nenogurstoši aicināja nepiedalīties referendumā, jo tā pozitīvais iznākums sagraušot valsts budžetu. Un arī šāda šaubu sēkla neveicinās vēlētāju aktivitāti, lai tur kā, bet katrs tomēr domā par Latviju un vēlē savai valstij labu.
Ja rīko…
– Referendumā, ja tāds tiek rīkots, manuprāt, ir jāpiedalās. Nauda, un ne jau maza, tik un tā tiek tērēta, cits jautājums, vai lietderīgi. Kā ceturtdien izskanēja LTV, MK ir jau veicis būtiskus grozījumus pensiju likumā. Protams, šie jautājumi ir ļoti sarežģīti. Lai izprastu gan veikto, gan iecerēto grozījumu būtību, šajos jautājumos ir jāiedziļinās, – uzskata Andris Simtnieks. – Taču, kā jau teicu, ja referendums tiek rīkots, ir jāiet un jābalso, bet vispirms pamatīgi jāiepazīstas ar visiem grozījumiem, jāizsver visi „par" un „pret", jo šis nav referendums, kurā jāpauž attieksme pret kādu jautājumu, bet gan jālemj par likuma grozījumu, turklāt tādu, kas skar tik daudzus cilvēkus. Daļa vēlētāju lielā mērā paļaujas uz aģitāciju, bet aģitē diemžēl tie, kas bijuši Saeimā un kam visu laiku ir bijusi iespēja darboties tautas labā, tai skaitā uzlabot pensiju likumu. Taču, kamēr netika uzsākta parakstu vākšana, tikmēr nekas tāds, par ko viņi runā tagad, neizskanēja. Un tas liekas dīvaini un drīzāk izskatās pēc balsu vākšanas, jo nākamās Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Protams, es piekrītu tam, ja cilvēks ir nostrādājis visu mūžu, nevajadzētu tik strikti dalīt, kad tas bijis – padomju vai brīvvalsts laikā. Slaists ir un paliks slaists jebkuros laikos, tāpat kā kārtīgs strādnieks tāds būs visos laikos.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA