2023. gads lauksaimniekiem paliks atmiņā kā pārbaudījumu gads. Pavasarī — spēcīgas salnas, vēlāk — ilgstošs sausums un karstums, ganību un zāles izdegšana, postoši negaisi ar spēcīgām lietavām un lielgraudu krusu. Papildus nelabvēlīgajiem laikapstākļiem piena lopkopībā zemas iepirkuma cenas.
Uz sarunu par 2023. gada izaicinājumiem piena lopkopības nozarē aicināju LLKC Lopkopības nodaļas vadītāju SILVIJU DREIJERI.
– Kā vērtējat piena iepirkuma cenas?
– Piena iepirkuma cenas, kādas bija gada sākumā, ir palikušas. Saimnieki cerēja, ka cenu kāpums būs jūtamāks, bet tas ir ļoti niecīgs un par maz, lai zemnieks varētu sajust. Kāpēc tā notiek Latvijā? Ir ļoti daudz faktoru, kas to ietekmē, un svaigpiena iepirkuma cena ir zema arī citviet Eiropā. Piena cenu ziņā 2023. gads ir bijis smags un pozitīvu sajūtu nerada. Tas, ka cenām ir jākāpj, ir skaidrs, kaut nesola prognozi, ka tie būs 55 – 60 centi par litru nākamā gada pirmajā pusē. Būtu labi, ja normāli cena būtu kaut vai robežās ap 40 centiem par piena litru.
– Kā lai jūtas saimnieki, kas ir aizņēmušies bankā?
– Jā, liela vai smaga sadaļa saimniecībām, kas attīstās un ražo, ir kredītprocentu nepārtraukts palielinājums (laikam tikai tagad procentu kāpums Eiropas bankā ir piebremzēts). Manuprāt, tas ir tas smagākais, jo parāds nospiež, kredītprocenti ir jāmaksā katru mēnesi. Saimniekam tad pāri paliek starpība starp ieņēmumiem par pienu un kredītmaksājumiem, un tā daļa ir gauži niecīga.
– Lopkopības saimniecībām iesaka pārskatīt piena ražošanas pašizmaksu. Kādi ir novērojumi, vai tas izdodas?
– Ja kaut tādā mērā neizdotos samazināt pašizmaksu, tad arī piena lopkopības saimniecības bankrotētu. Katrs tomēr skatās un domā, uz kā rēķina varētu ietaupīt, bez kā varētu iztikt. Ja maciņā naudas nav, tad ir jādomā, ko darīt.
Taču uz dzīvnieku ēdināšanu un veselību nevar ietaupīt, jo tas atspēlēsies. Rupjā lopbarība dzīvniekiem ir jānodrošina pietiekamā daudzumā, un te ietaupīt ir grūti. Katram ir jāpārrunā ar savu konsultantu, lopkopības speciālistu, kam uzticas, kā sabalansēt barības devas lētākajā variantā. Ir uzmanīgi jāseko līdzi katrai papildus lietai, ko pērkam, jāapsver, kas ir nepieciešamāks, vai tiešām ir vajadzīgas dažādas barības piedevas. Ja ir rupjā lopbarība pietiekamā daudzumā, nepieciešami graudi, proteīna piedevas, minerālvielas, lai govis būtu veselas un spētu ražot pienu. Svarīgi, lai govis mazāk slimotu, ievērot profilaktiskos pasākumus, jo ārstēšana un medikamenti maksā ļoti dārgi.
Svarīgi ir izskatīt un optimizēt savas un strādnieku darba stundas, ko varētu darīt racionālāk, efektīvāk, kur sadarboties ar kaimiņiem vai citiem zemniekiem. Mēs varam strādāt ar tām lietām, ko varam ietekmēt.
– Kādu ietekmi, jūsuprāt, uz lopkopību Latvijā atstāja lielais sausuma periods līdz pat jūlija vidum?
– Katrs gads ir izaicinājumiem bagāts, bet attiecībā uz klimatiskajiem apstākļiem ir tā, kā ir, mēs nevaram dabu ietekmēt. Atliek klimatiskajiem apstākļiem pielāgoties un pieņemt, ka tie ir mainīgi un neparedzami gadu no gada. Protams, ka gads bija netipisks – ar salnām un aukstumu pavasarī, kam sekoja pārmērīgais sausums vasaras pirmajā pusē. Tas ļoti ietekmēja visas lopkopības saimniecības – zāle neauga, kukurūzai siltuma pietika, bet tā no sausuma neauga, sējumi izdega. Taču ar zāli ir tā, ka tā aug visā veģetācijas periodā, un vasaras otrajā pusē un rudenī daba mums deva gan siltumu, gan mitrumu, un zāle lekni saauga. Novembrī, kaut nevaram vairs runāt par ganīšanu piena lopiem, gaļas lopiem zāle joprojām ir laba, un barības bāze gada griezumā ir sagatavota. Pirmie pļāvumi bija slikti, bet tika nopļauti trešie, ceturtie pļāvumi, kas bija labi. Lopkopībā vajag strādāt ar zāli, lai tā augtu labāk, lai varētu sagatavot vairāk barības. Protams, ir labāki gadi un gadi, kāds bija šis, kad ar zāles lopbarības sagatavošanu ir knapi. Tāpēc labajos gados zemniekiem ir jādomā par rezerevēm, ko var sagatavot, kas uzglabājas ilgāk. Lielajām saimniecībām tā būtu kāda papildu skābsiena vai skābbarības bedre, arī sienu var sagatavot rezervei, tad situācija izskatīsies labāka. Vēl viens liels ieteikums – ja strādā piena lopkopībā, ir jādomā par zālāju apsaimniekošanu, par zālāju sējumiem, regulāru pārsēšanu, kopšanu, mēslošanu.
– Kā vērtējat situāciju Madonas novadā un citviet?
– Madonas novada teritorija atrodas Vidzemes augstienē, kur ir pakalni un lejas, ir vietas, kur nesēj, jo nevar novākt, ir kalnains, kur tehniku negribas lauzt. Te ir arī skarbākas ziemas, ar ko jārēķinās. Ja izdodas sanākt kopā, zemniekiem ir jāpārrunā kopā ar konsultantiem, ko varētu darīt citādāk, lai nenonāktu situācijās, kad klimata pārmaiņas iznīcina saimniekošanu. Ir jārēķinās, ka sausuma periodi var būt arī nākamajā vasarā, kad būs nepieciešams izēdināt daļu no ziemas barības – vai nu sienu, vai skābbarību. Varbūt nākamajam gadam ir jāplāno iesēt papildu lopbarības augus, ko varētu audzēt, kas ir vairāk piemēroti un izturīgāki sausuma apstākļiem. Varbūt kritiskajos sausuma gados ir jādomā par zālāju un ganību laistīšanu. Ganības un zāle vasarā vienmēr būs lētākais lopbarības veids, un lētāko pienu varēs saražot no svaigas zāles, kaut vai to pļaujot un pievedot klāt papildu barībai, ko dod saimniecībās, kur govis ganībās nelaiž. Katram būs kāds risinājums, ko ieviest. Visu kopā ar konsultantiem vajadzētu izvērtēt, kā saimniekot, noturēties, kā izmantot arī citu pasaules valstu pieredzi, jo klimata pārmaiņas skar visus. Netipiskas situācijas, ar ko saimniekiem nākas saskarties, ir visā Eiropas Savienībā. Nesen biju Īrijā, kur fermeri strādā pie ganību iekopšanas, viņi arī satraucas, kad vasarā iestājas sausuma periods, kad lietus, pie kā pierasts, nav, bet pēc pāris nedēļām jāsāk sagatavot skābbarība. Zāles trūkst, lietus nav gaidāms, bet govīm ir pats piena atdeves laiks. Šādi izaicinājumi jāpārdzīvo arī citiem piena ganāmpulku saimniekiem. Nezinu, vai tas ir mierinājums, bet šādā situācijā neesam unikālie un vienīgie.
– Lopkopībā apsver arī iespēju samazināt lopu skaitu.
– Tendence samazināt slaucamo govju skaitu pastāv, un tā ir visā Eiropas Savienībā. Cenas tomēr nav atbilde uz to, kāpēc saimnieki atsakās no piena lopkopības. Ir kaut kas cits – tas ir smags darbs, paaudžu maiņa nenotiek, arī prasības par zaļināšanu un klimatam draudzīgu saimniekošanu ir uz zemnieku pleciem. Tad, kad gads bijis grūts, zemniekiem emocionāli ir vieglāk pieņemt lēmumu darīt kaut ko citu, taču saistības ir tās, kas liek noturēties. Lielās saimniecības ar ES fondu atbalstu projektiem, uzceļot jaunas, modernas fermas, ir arī plānojušas būt šajā biznesā.
Taču kredītprocentu pieaugums ir satraucošs, un tagad salmiņš būtu subsidēti kredītprocenti, kas būtu svētīgi. Vajadzētu arī palikt piena lopkopībā, nevis nonākt lielās finansiālās grūtībās, kad bankai vairs nevar samaksāt.
Galvenais, ka mums ir mierīgas debesis, mēs esam paēduši, siltumā, apģērbušies, varam palaist bērnus uz skolu. Manuprāt, viss ir relatīvi vērtējams, jo tajā pašā laikā Ukrainā turpina ražot pienu, savācot lopiem zāli zem apšaudēm. Tādās kategorijās būtu grēks teikt, ka mums ir slikti.
22.11.2023.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par pielikuma "Lasi. Vērtē. Analizē" saturu atbild SIA "Laikraksts STARS".
#SIF_MAF2023