Šobrīd pasaules sabiedrības degpunktā ir tikai divi notikumi – zemtekstiem un simboliem pārbagātā Pekinas olimpiāde un karš Gruzijā. Saistībā ar pirmo lielākā daļa diskusiju un komentāru, spēlēm sākoties, ir noklusuši.
Nebūsim liekuļi, vienīgie, kas pamatoti varēja iebilst pret spēļu rīkošanu Pekinā, bija sportisti, kas tagad spiesti smakt lielpilsētas smogā, bet, kas attiecas uz pasaules plašākā mēroga pasākuma rīkošanu valstī, kurā valda nedemokrātisks režīms, man ir sakāms viens – Berlīne, 1936. gads. Par spīti tam, ka tolaik nepastāvēja ANO un līdz ar to nebija pieņemta arī Vispārējo Cilvēktiesību deklarācija, diezin vai toreiz Olimpiskā komiteja neapzinājās fašistiskās Vācijas patieso seju.
Arī pret olimpiādes rīkošanu Maskavā 1980. gadā varēja izmantot līdzīgus argumentus kā Pekinas gadījumā.
Ne mazāk viennozīmīgi vērtējams ir tas, kas pēdējā laikā norisinās Gruzijā. Pašreizējā situācija atgādina auksto karu, kur viens un tas pats notikums dažādās informācijas telpās tiek atspoguļots pilnīgi atšķirīgi. Agresora un civiliedzīvotāju slepkavu loma tiek piedēvēta te Krievijai, te Gruzijai. Viedokļu dažādība ir vērojama arī Latvijas sabiedrībā, un – kas šoreiz ir dīvaini – tam ir mazs sakars ar nacionālo piederību.
Nenoliedzami Krievija pēdējā gadsimta laikā spēju izprovocēt otru pusi uz militāru konfliktu ir izkopusi tuvu ideālam. Tāpat nav noslēpums, ka Krievijas vadība nav pilnībā spējusi atteikties no bijušajām PSRS teritorijām. Tie, kas regulāri seko līdzi Krievijas plašsaziņas līdzekļiem, būs sapratuši, ka Krievijas ietekmes nostiprināšana pierobežas valstīs nav tik daudz saistīta ar vēstures gaitā izveidojušos lielvalsts šovinismu, cik ar bailēm zaudēt lielvaras statusu un nonākt NATO (kura joprojām tiek uzskatīta par lielāko Krievijas draudu) sastāvā esošu vai tai draudzīgu valstu ielenkumā. Dažs to dēvētu par klaustrofobiju, kam ir zināms pamats. Tas arī nosaka Krievijas ģeopolitisko uzvedību un sniedz atbildi uz jautājumu – kādēļ Gruzija? Gruzijai un Ukrainai ir (bija) cerības kļūt par NATO dalībvalstīm un līdz ar to arī par militāru draudu Krievijai.
Lielvalsts rīcība, gatavojoties šim neizbēgamajam karam, bija plānveidīga un mērķtiecīga, un, kas ir pats skumjākais, pēdējās važas Krievijai noņēma tieši NATO, ANO un ASV, uz kuru palīdzību tik ļoti cerēja gruzīni. Serbijas bumbošana un tai sekojošā Kosovas provinces neatkarības atzīšana, kā arī naftas karš Irākā ir tie precedenti, kas šobrīd ļauj Krievijai pēc sirds patikas iejaukties neatkarīgu valstu iekšpolitikā un vienlaikus liek pārējai pasaulei stāvēt pie ratiem, un, nosodījumus, „morālos atbalstus" bārstot, noskatīties 1939. un 1940. gada atkārtojumā.
Autors: Egils Kazakevičs