Mūsu vidū vienmēr ir bijuši cilvēki ar īpašām vajadzībām. Pēdējos gados liels un atbildīgs darbs tiek veikts, lai arī šie cilvēki veiksmīgi iekļautos sabiedrībā, tiktu pieņemti un saprasti. Tiek sniegti pakalpojumi augstā līmenī, tie ir dažādi, pielāgoti katra vajadzībām, lai arī šie cilvēki nezaudētu līdz šim gūtās prasmes, tās pilnveidotu un attīstītos. Lielu ieguldījumu pakalpojumu nodrošināšanā sniedz Madonas novada Sociālais dienests sadarbībā ar biedrībām, kopienas centru un terapeitiem.
Zandas Roģes darbības lauks, strādājot Madonas novada Sociālajā dienestā, ir saistīts ar pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem.
– Šīm personām tiek piedāvāts plašs pakalpojumu klāsts. Viņiem ir iespēja saņemt dienas aprūpes centra pakalpojumu, kuru sniedz kopienas centrs "Baltā ūdensroze". Jau pavisam drīz tiks atvērti grupu dzīvokļi Liezēres pagasta Ozolos. Paplašinot piedāvājumu, tiek plānotas specializētās darbnīcas novadā. Līdz ar to es domāju, ka Madonas novads straujiem soļiem iet uz to, lai iekļautu sabiedrībā pieaugušos ar invaliditāti.
Protams, ir pieejamas sociālās rehabilitācijas terapijas, ko saņem gan pieaugušie, gan bērni. Tas sniedz iespēju saglabāt un uzlabot viņu funkcionālās spējas. Terapijas ir ļoti dažādas: logopēds, ergoterapeits, fizioterapeits, ABA terapija, mākslas, mūzikas terapijas u. c. Ir ļoti daudz šo terapijas veidu, ko sniedz mums tepat novadā – biedrības "Mēs saviem bērniem" un "TuTi", projektā ir iesaistīta Madonas slimnīca, kur tiek pirkts fizioterapeita un ergoterapeita pakalpojums.
Manuprāt, Madona spēj nodrošināt ļoti plašu pakalpojumu klāstu. Tāpat Kalsnavas pagastā, Lubānā ir pieejami dažādi pakalpojumi. Ieguvējs ir ikviens. Kā piemēru varu minēt, cik sarežģīti būtu cilvēkam no Lubānas braukt uz Madonu, lai saņemtu pakalpojumu. Tāpēc ir labi, ka ir terapeiti, kas pielāgojas un sniedz pakalpojumu uz vietas. Tas atvieglo šo cilvēku ikdienu. Piemēram, Jaunkalsnavā jauniešiem, kuriem ir smagas diagnozes, ir piesaistīti asistenti, un, piemēram, mākslas terapeits dodas pie viņiem un visiem sešiem sniedz pakalpojumu. Prieks sastrādāties ar terapeitiem, kuri ir mobili un spēj pielāgoties jebkurai situācijai.
– Kāda ir situācija mūsu novadā?
– Aizvadītā gada maijā sāku strādāt deinstitucionalizācijas projektā. Šobrīd strādāju ar tiem cilvēkiem, kas tika izvērtēti projekta ietvaros. Tomēr joprojām ir cilvēki, kuri nav izvērtēti, tāpat – nezinām, cik ir cilvēku, kuriem vēl nav uzstādīta diagnoze un iegūta invaliditāte. Joprojām mūsu vidū ir arī šādi cilvēki, un viņi noliedz, ka ir jebkādas veselības problēmas. Es kā sociālais darbinieks varu viņas tikai motivēt apmeklēt speciālistu. Šis ir darbs, kurš jāveic ar ļoti gudru domu, uzmanīgi, neaizskarot viņu jūtas.
Ne visiem klientiem, kas ir manā darbības laukā, invaliditāte ir kopš bērnības, daudziem tā ir iegūta dzīves laikā. Katrs gadījums ir individuāls, un katram no tiem ir savs pamatojums. Ir ļoti labi, ka sabiedrībā runā par cilvēkiem ar invaliditāti, ka viņi tiek iekļauti sabiedrībā.
Personīgi es esmu pret to, ka masveidā tiek likvidētas mazās lauku skolas, jo, salīdzinot mazu skolu ar pilsētas izglītības iestādi, šādam bērnam iekļauties klasē, kurā ir 25 bērni, būs daudz sarežģītāk nekā klasē, kurā ir 10 bērni. Es nenosodu, bet esmu pret to, ka tas notiek masveidā, jo mēs taču esam par to, lai integrētu sabiedrībā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, tomēr pazūd šī iespēja integrēties. Nav daudz skolu, kas sniedz speciālo izglītību, kas uzņemas sniegt šo izglītību. Ja mēs patiesi vēlamies integrēt sabiedrībā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, tas nepavisam nenozīmē sniegt tikai pakalpojumus rehabilitācijai vai pielāgot vidi un infrastruktūru pilsētā. Tas ir arī padomāt par šīm skolām gan tuvāk dzīvesvietai, gan ar specializēto izglītības programmu. Piemēram, vecākiem, kam bērns ir ratiņkrēslā, būtu ļoti sarežģīti izvadāt viņu uz attālu skolu. Diemžēl ne vienmēr dienestā var pieteikt pakalpojumu specializētajam transportam. Katrs vecāks meklēs to vietu, kur dzīvot, lai maksimāli pielāgotos savam bērnam un viņa vajadzībām, lai varētu nodrošināt izglītību un saņemt tos pakalpojumus, ko piedāvā pagasts un novads kopumā.
– Kas vēl būtu jāpaveic, lai sabiedrība kļūtu informētāka?
– Es ieteiktu vairāk organizēt kopāsanākšanas brīvā atmosfērā, kuru laikā stāstītu par iespējām cilvēkiem ar invaliditāti. Klientus mēs informējam par iespējām, piedāvājam pakalpojumus, bet ir daudz cilvēku, kuri nesaņem šādu informāciju, jo neizmanto internetu. Ir cilvēki, kas dzīvo attālākos pagastu nostūros, kur nav iespējams pieslēgt televīziju, līdz ar to viņiem pazūd tā informētība par to, kas ir pieejams novadā cilvēkam ar invaliditāti. Ir jādomā, kā uzrunāt šo sabiedrības daļu, lai viņi nebūtu nošķirti no ārpasaules, bet saņemtu visu nepieciešamo informāciju, piemēram, ka ir pieejami tādi pakalpojumi, kas var uzlabot viņu dzīves kvalitāti.
– Vai šis darbs būtu jāveic tieši sociālajam dienestam?
– Dažkārt sabiedrībā ir izveidojies maldīgs priekšstats, ka dienestam ir pieejama visa informācija par katru cilvēku, kas dzīvo laukos vai kuram ir invaliditāte. Tā nebūt nav. Informācija kļūst zināma, kad šī persona nonāk pie manis. Ja es nesaņemu informāciju, ka, piemēram, ir šāds klients, kuram ir invaliditāte un būtu vēlams saņemt mūsu piedāvātos un pielāgotos pakalpojumus, nevaru palīdzēt. Ir nepieciešama informācija, lai varētu rīkoties un rast iespēju palīdzēt.
– Lielisks pakalpojums cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būs grupu dzīvokļi.
– Visu cieņu mūžīgo bērnu vecākiem, kuri spēj rūpēties par savu jaunieti divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā un viņi nav padevušies un ievietojuši savu bērnu, piemēram, sociālās aprūpes centrā. Tā ir ļoti liela uzdrīkstēšanās, jo bieži vecākiem zūd motivācija, vēlme, spēks, un kādā brīdī pašam vecākam ir nepieciešama palīdzība. Dažkārt šie jaunieši ir tik aprūpējami, ka vecāks vairs fiziski nespēj par viņu parūpēties. Esmu ļoti priecīga, ka būs grupu dzīvokļi, kas vecākiem dos šo iespēju palaist savu jaunieti dzīvē. Vecāks paliek klātesošs, bet tajā pašā laikā viņi katrs dzīvo savu dzīvi. Tā mēs sniedzam iespēju jaunietim sevi pierādīt, ka viņš pats spēj dzīvot patstāvīgi, saglabājot iespēju, ka vecāki var atbraukt ciemos, līdzdarboties.
Grupu dzīvokļos šiem cilvēkiem būs atbalsta personāls – audzinātājs, sociālais rehabilitētājs: sociālais darbinieks. Komanda, kas darbosies grupu dzīvokļos, palīdzēs ikdienas dzīvē, piemēram, aizies uz veikalu, palīdzēs norēķināties par pirkumu, pavadīs uz autobusu, lai dotos uz dienas aprūpes centru, palīdzēs gatavot ēst utt. Grupu dzīvokļi paver plašas iespējas būt patstāvīgam, uzturēt sevi, pilnveidot un nepazaudēt tās prasmes, kas cilvēkam jau ir.
– Sociālajam dienestam, nodrošinot pakalpojumus, ir lieliska sadarbība ar citām iestādēm ne tikai pilsētā, bet arī pagastos.
– Katra iestāde, gan biedrības, gan kopienas centrs un tā filiāles, iegulda ļoti lielu darbu mūsu sabiedrības labā. Katrs saņem baudu dvēselei, gandarījumu no šiem pasākumiem, kopābūšanas. Viens ir apmeklēt šo terapiju, otrs – brīvā laika pavadīšana līdz tai, iesaistot dažādās aktivitātēs, uzmundrinot, aprunājoties, līdzdarbojoties. Es teiktu, ka arī tā ir sava veida terapija, gandarījums, prieks, kas tiek saņemts. Katra mazā darbošanās, kas tiek veltīta cilvēkam, dod motivāciju nepazaudēt savas prasmes. Tās var ļoti ātri pazaudēt, ja, piemēram, slimība tikai progresē. Tas ir darbs – piedāvāt visu labāko, ko mēs varam dot, lai arī tad, kad ir sliktās dienas, šis cilvēks nav nomākts, bet iziet sabiedrībā un saņem gandarījuma izjūtu, ka viņš nav viens.
– Cik iekļaujoša ir sabiedrība?
– Sabiedrībā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nedrīkst izrādīt negatīvas emocijas, jo šie cilvēki tās ļoti uztver. Sabiedrība dažkārt ir noraidoša pret cilvēkiem, kuriem var redzēt, ka ir kādi traucējumi. Es ieteiktu gan pieaugušajiem, gan jaunajiem vecākiem mācīt savus bērnus jau no agras bērnības. Situācijās, kad tiek satikti cilvēki ar īpašām vajadzībām, nevis atrūkt kaut ko vai izteikt nievājošas frāzes, bet gan paskaidrot, ka šim cilvēkam ir veselības problēmas, kuras mēs ietekmēt nevaram, bet viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs, viņam tikai nepieciešama palīdzība. Vēlos iedrošināt vecākus bērniem pastāstīt patieso situāciju cilvēcīgi, nenievājot otru, neapsmejot, nedarot viņam pāri.
Cilvēki ar funkcionāliem vai garīga rakstura traucējumiem, vājredzīgi vai akli cilvēki, kuriem nepieciešami speciāli palīglīdzekļi, arvien vairāk iznāk sabiedrībā. Šie cilvēki ir mūsu sabiedrības sastāvdaļa, un diemžēl neviens nav pasargāts no nonākšanas šādā situācijā.
Esmu pārliecināta, ka sabiedrība ir kļuvusi pieņemošāka. Ieraugot cilvēku ratiņkrēslā vai izmantojot palīglīdzekļus, vairs nav uzkrītošu skatienu. Protams, nepamet sajūta, ka tur, kur atveras grupu dzīvokļi, sabiedrībā valda trauksme, jo viņi nezina, kāda sabiedrības daļa dzīvos viņiem līdzās. Sabiedrībā ir izveidojušies stereotipi par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, ka viņi būs bīstami līdzcilvēkiem. Viņi ir tādi paši kā mēs, un ir jādod viņiem iespēja sevi parādīt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par pielikuma "Lasi. Vērtē. Analizē" saturu atbild SIA "Laikraksts STARS".
#SIF_MAF2023
13.06.2023.