Vai mūsu palīdzība Ukrainai nav atslābusi, jo Krievijas aizsāktā karadarbība Ukrainā ieilgst jau otro gadu? — Nedomāju, ka tā, jo palīdzība bija, ir un būs, — saka aktīvā un darbīgā Antra Gotlaufa no Praulienas pagasta, kurai ir silta, atsaucīga sirds un kura joprojām piedalās vajadzīgās palīdzības nogādāšanā.
#SIF_MAF2023
Tas, ko viņa dara, nav saistīts ar biedrībām, bet gan ar privāto iniciatīvu. Tā attīstījusies jau tiktāl, ka pamazām Antra Gotlaufa ir kļuvusi par privātās palīdzības brīvprātīgo koordinatori, kurai uzticas. Kāpēc? Tāpēc, ka novērtējam, ka esi vesels, vari strādāt, tev visa kā pietiek, ir miers, nezini, kā var dzīve sabrukt no nejaušas raķetes. – Mums jāsaprot, ka ukraiņi labprāt neņem humāno palīdzību, jo ir strādīgi un darbīgi cilvēki, nebēg no nabadzības, bet no kara, – secina Antra Gotlaufa, ko aicināju uz sarunu.
– Kā aizsākās iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā?
– Sākās ar to, ka pagājušā gada pavasarī Madonā ieradās Ukrainas civiliedzīvotāji. Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam radās arī vairākas privātās iniciatīvas. Tika noorganizēta ekskursija uz Cesvaini, Rīgu, notika pīrāgu cepšanas darbnīca, arī ziedojumu piegāde. Taču nevar katrs savu palīdzības mazumiņu vest pats, bet gan apvienojoties. Katrs, kas iesaistās, ar savu mazumiņu šajā sakarā palīdz.
Sākumā bija tāds pacēlums. Kad piezvanīja, vai es varot zupu izvārīt – protams, ka varu. Arī atsaucība bija liela. Atceros, kā biedrība "Caritas" kopā ar Sandru Zariņu mūsu sabiedrību uzjundīja, cilvēki aktīvi piedāvāja savu palīdzību. Arī es domāju, ko varu darīt. Viens, ka aizskaiti naudu, un tas ir daudz. Taču vajadzēja pievienoto vērtību. Tā kā audzēju ogas, uzaicināju "Baltās ūdensrozes" īpašos cilvēkus salasīt avenes, un mēs izvārījām daudz ievārījuma. Rudenī vēl sūtīju uz Rīgu, uz biedrību "Tavi draugi", kur arī uzzināju par aktīvo novadnieci Montu Vecozolu. Viņa pastāstīja, ka vajag strukturētu palīdzību, atbilstoši iepakotu, sveces, tīklus. Tā pamazām izveidojās vietējo palīgu tīkls. Daudzi vērsās pie manis, un, tā kā palīdzība ir arī jākoordinē, esmu kļuvusi par tādu kā neformālu koordinatori. Lieliski zinu, ko var sūtīt uz Rīgu biedrībai "Tavi draugi", no kurienes palīdzība ceļo tieši uz Ukrainu, un kas ir vajadzīgs cilvēkiem, kuri nonāk uz robežas.
– Jau pusgada garumā regulāri brauc ar palīdzības vedumu uz Grebņevas robežpunktu.
– Pagājušā gada nogalē televīzijā redzēju vienu sižetu, ka ir nepieciešama palīdzība Grebņevas, Terehovas, Silenes robežpunktos. Bija doma, ka mēs, visas "Īstās latvju saimnieces", turp aizbrauktu un redzētu, ko tādu jēgpilnu varētu darīt, varbūt piegādāt produktus, varbūt naudu ziedot. Zinot, ka aktīvi darbojas biedrība "Tavi draugi", kur koordinatore ir mūsu novadniece Monta Vecozola, es vienkārši piezvanīju un pajautāju, ko vajadzētu vest uz robežpunktu, lai nenošautu greizi. Man bija doma vest arī drēbes. Taču tās uz robežas jau bija nogādātas pietiekamā daudzumā. Primāri ir vajadzīgi pārtikas produkti, ēdiens, arī dzeramais ūdens, tēja, kafija, arī bērnu un dzīvnieku pārtika. Aizbraucām uz robežpunktu kopā ar vīru, lai saprastu, kā un kas uz robežas notiek. Grebņeva ir tikai nieka 177 km no Madonas. Mēs te dzīvojam mierīgi, mums ir labi, bet tur pavisam nav labi. Cilvēki no Ukrainas nevar šķērsot robežu tā, kā mēs iedomājamies. Tas ir nenormāli garš ceļš. Piemēram, tas ir tā, ja mums būtu jātiek virzienā Madona-Lazdona, bet pa vidu notiek karadarbība. Pa taisno tikt nekādi nevar. Tāpat ir ar Ukrainas cilvēkiem, kas bēg no kara šausmām. Ir jāmēro ceļš pāri četrām valstīm – caur Krieviju, Latviju, Lietuvu, Poliju. Attālums pa tiešo ceļu būtu 50 km, bet ir jāveic apvedceļš pat vairāk nekā 2000 km. Tās ir ilgas stundas cauri kontroles punktiem. Izjūtas par to, ko redzēju pērn decembrī, kad pirmoreiz aizbraucu, bija briesmīgas. Domāju, ka aizbraukšu vienu reizi, bet ar katru reizi, kā atvedām palīdzības kravu, jau skaidri zināju, ka braukšu atkal. Tā ir iegājies, ka no decembra katru mēnesi regulāri vienu reizi dodamies uz Grebņevas robežpunktu un vedam par saziedoto naudu iegādāto un līdzcilvēku sagādāto. Šobrīd man vēl ir tikai 25 eiro, bet ticu, ka viss sakārtosies un varēsim atkal aizvest kārtējo palīdzību.
– Kāda ir palīdzība, ko privāti nogādājat?
– Aizvedam visu, ko cilvēki ziedo. Daļu aizvedam uz "Tavu draugu" angāru Rīgā, no kurienes tālāk viss tiek samenedžēts.
Pagājušajā gadā tika savārīts ap 300 kg ievārījuma. Piemēram, zinot, ka mums ir ogas un vāru zapti, kas visiem, kuri zaudējuši mājas, ir kā gardums, uzņēmēji, kas piedāvā ēdināšanas pakalpojumus, sakrāj un piedāvā burkas. Pērn bija aveņu raža, ievārījums tika vārīts lielos katlos. Vienreiz to darīja "Baltās ūdensrozes" virtuve, pārējās vārīju savās mājās. Savācām mājās visas tējas rezerves, skatoties televizoru, sasmalcināju, pasūtījām maisiņus un safasējām. Grebņevas cilvēki, ar kuriem sapazinos, ļoti novērtē katru sūtījumu. Vienreiz pārsteidza biedrības "Tavi draugi" zvans, ka tējiņas ir super.
Iepriekšējais Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko savā tūrē apmeklēja visas trīs lielākās robežvietas ar Latviju, bija arī Grebņevā. Viņam atvadu pasākumā pasniedza arī mūsu fasēto zāļu tēju ar Latvijas pļavu smaržu, ko "Tavi draugi" izvēlējās kā piemērotāko dāvanu.
Mums apkārt ir daudzi fantastiski atsaucīgi cilvēki, kas neatsaka palīdzēt. Tāpat ar jauniešiem viss ir kārtībā. Piemēram, no Madonas pilsētas vidusskolas bija sagatavota vesela krava, kur bija gan pašu lietās ierakumu sveces, gan sanesti konservi, saldumi. Lielos daudzumos tiek vests dzeramais ūdens. Piemēram, Madonas novada bērnudārzs pārrevidē savus krājumus un nosūta Ukrainas bērnudārzam, kam varētu noderēt, piemēram, segas, palagi. Tā ka viss ir, tikai vajag kādu urdītāju, kas visu laiku atgādina. Daudzi par palīdzības sniegšanu negrib skaļi runāt, bet jo tu vairāk runā, jo vairāk sadzird.
Katru reizi brauciens ir ar vedumu ap 600-700 eiro vērtībā. Tā lielākoties ir pārtika, jo ēdiens ikvienam cilvēkam ir primārā vajadzība.
Tā kā visu mūžu esmu strādājusi ar ēdināšanu un galda klāšanu, esmu saņēmusi daudz atzinību, bet tādu pateicību, kad sirds apmet kūleni, dzirdēju robežpunkta palīdzības teltī par rupjmaizi ar speķi.
No savas puses izdarīju štruntu – tikai to, ka atvedu šos produktus, bet cilvēki no sirds saka paldies. Tikai tad saproti, ka ir jābrauc atkal.
– Cik noprotams, ir daudz palīgu.
– Pati esmu tāds "garainis, kas veicina vārīšanos". Rosos, kad rodas kāda ideja, uzrunāju madoniešus, kas pieslēdzas, un par to ir ļoti liels prieks.
Milzīga pateicība Madonas novada iedzīvotājiem – maniem draugiem, paziņām, pat svešiem cilvēkiem, kas pusgada garumā uzticas, palīdz, jo zina, ka es to izdarīšu brīvprātīgi. Paldies uzņēmumam "Junge" par kārtīgi safasētajiem konditorejas izstrādājumiem, SIA "LatAngus" par konserviem, desām un speķīti, "Madonas maizniekam" par maizi u. c. Man ir bail saukt konkrēti, jo – ja nu kāds paliek ēnā. Kāds atnes kafijas kārbu, tēju un cukuru, to visu safasējam vešanai. Daudz palīdz ģimene. Viens zvejnieks Ojārs Liedekalniņš no Salacgrīvas mums iedeva 60 m tīklu, un ne tikai skolas, arī iestādes, pat Tiesu nams tika iesaistīts palīdzības gatavošanā – kam bija laiks, tie sēja aizsargtīklus, cits sagatavoja lupatiņas. Atzīstami, ka neesam vienaldzīgi, bet tie nav īstie vārdi, drīzāk tā ir līdzjūtība, un ar mums viss ir kārtībā, ja ir šīs jūtas.
– Kādi stāsti dzirdēti, esot robežpunktā?
– Cilvēki migrē uz abām pusēm. Vieni dodas caur Krieviju atpakaļ uz Ukrainu, citi – no Ukrainas atpakaļ uz kādu patvēruma valsti Eiropā. Transports gaida abās pusēs, stāsti ir visādi. Viena sieviete stāstīja, kā ar mazu zīdaini, kas piedzima Ukrainā okupētajā teritorijā, pa kluso izbraukuši, bērnu reģistrējuši Zaporižjē, jo bija svarīgi, ka Maša ir ukrainiete. Tālākais ceļš – uz Poliju.
Esmu vairākiem novēlējusi, lai viss izdodas, bet iedevusi arī savu telefona numuru, lai zvana, ja gadījumā palīdzība vajadzīga Latvijā. Viņi uzreiz jautā, piemēram, vai būs, kur dzīvot, kur strādāt. Palīdzībai uz robežas ir arī tāda jēga, ka tur ne tikai pabaro, atpūtina, bet arī sniedz informāciju.
Tie, kas strādā uz robežpunkta Latvijas pusē, ir mūsu cilvēki, mūsu brīvprātīgo komanda, un viņi mainās, jo palīdzība ir pieejama visu diennakti. Tas ir vesels palīdzības tīkls – biedrība "Tavi draugi", "Gribu palīdzēt bēgļiem", arī brīvprātīgie no Polijas.
06.06.2023.