Jau vairāk nekā gadu Ukrainā plosās Krievijas izraisītais nežēlīgais karš, kas atņēmis tūkstošiem ukraiņu dzīvību, izpostījis neskaitāmas ģimenes un sadragājis likteņus.
#SIF_MAF2023
Neskaitāmi cilvēki ir spiesti doties bēgļu gaitās, pametot mājas un atstājot tur visdārgāko – tuviniekus. Mārcienā patvērumu radušas Ludmila un viņas mamma Antoņina. Vietējie izrāda nesavtīgu atbalstu un palīdz kā vien var. Latviju abas sievietes jau sauc par otrajām mājām.
– Mana dzimtā vieta ir Harkovas apgabals – tur arī dzīvoju un strādāju līdz kara sākumam. Mana dzīvesvieta atradās netālu no robežas. Kad sākās karš, tas mums visiem bija milzīgs šoks un pārdzīvojums. Ļoti pārbijāmies, pārdzīvojām viens par otru un katrs pats par sevi, par saviem radiem, draugiem, ģimeni un tuviniekiem. Pirmos piecus mēnešus pēc kara sākuma nodzīvojām Ukrainā, tad mums ļāva pamest valsti, un mēs ar autobusu devāmies uz Latviju. Piecas diennaktis pavadījām Muceniekos – Rīgā, tad tikām pārvietoti uz dažādām vietām. Tā mēs ar mammu nonācām Mārcienā, – stāsta Ludmila.
Mārcienā viņas dzīvo jau vienpadsmit mēnešus. No dzimtās vietas līdz Krievijai bija jādodas ar autobusu, bet tālāk ceļš uz Latviju – ar vilcienu.
– Nonākot Mārcienā, uzreiz jutām vietējo iedzīvotāju atbalstu, vēlmi palīdzēt un atbalstīt mūs. Mums deva produktus, pabaroja, palīdzēja ar visu, kas nepieciešams labiem dzīves apstākļiem. Pagasta pārvaldes vadītājs Edgars Lācis arī par mums ļoti rūpējās un dara to joprojām. Viņš ļoti labi pret mums izturas. Gan es, gan mamma esam viņam un pārējiem pagasta pārvaldes iedzīvotājiem ļoti pateicīgas. Lai mums ar mammu būtu iztikas līdzekļi, pagasta pārvaldes vadītājs pieņēma mani darbā. Visi par mums uztraucas, rūpējas, palīdz. Izjūtam patiesi milzīgu pateicību! Edgars Lācis pat tik ļoti uztraucās par manu mammu, ka palīdzēja nokārtot viņas veselības problēmas – pateicoties Mārcienas pagasta pārvaldes vadītāja labsirdībai un atbalstam, mammai Rīgā veica acu operāciju, – ar asarām acīs saka Ludmila.
Mārcēnieši Ludmilu un viņas mammu sagaidījuši un uzņēmuši ļoti viesmīlīgi un sirsnīgi – nesuši cienastus, aicinājuši uz koncertiem un citiem pasākumiem.
– Saņemam no vietējiem arī emocionālo atbalstu. Cilvēki cenšas mūs uzmundrināt, nomierināt. Nevarējām pat iztēloties, ka reiz pasaulē atkal sāksies karš, ka cilvēki zaudēs mājas un dzīvības, savus tuviniekus. Ukrainā palika dēli, mazdēli un citi tuvinieki, – Ludmilas acīs atkal iezogas asaras.
Viņa ar mammu ar saviem mīļajiem sazinās aptuveni reizi nedēļā. Visu nosaka tas, cik labi tobrīd ir sakari Ukrainā, vai ir pieejams internets. Harkovā bieži nav elektrības, gaismas, arī telefonu līdz ar to nav iespējams uzlādēt.
Ludmilas mamma latviski nerunā, bet pati Ludmila ir apguvusi dažas frāzes. Viņa prot sasveicināties, pateikt „paldies" un „lūdzu", „labi", taču mūsu sarunvalodā nesazinās. Latviešu valoda Ludmilai patīk, bet atmiņā paliek vien daži vārdi – latviešu valoda viņai šķiet sarežģīta.
06.06.2023.