Lubānas izstāžu zālē no 20. aprīļa apskatāma GUNITAS STRODES darināto cimdu izstāde „50 gadi — 50 pāri”. Kā var nojaust pēc nosaukuma, tā nav gluži parasta izstāde.
Pavisam kopā tajā apskatāmi 50 cimdu pāri, un izstāde veidota par godu
rokdarbnieces 50. jubilejai. Gunita ir audzinātāja Lubānas pirmsskolas
izglītības iestādē „Rūķīši” un katru brīvo brīdi velta savam
vismīļākajam hobijam — adīšanai.
– Praktiski visu laiku man ir kāds jauns, iesākts darbiņš, es bez tā nevaru. Tad, kad aizsākās vīrusa laiks, man mājās bija jābūt kaudzei ar grāmatām un dziju – tad es varēju nekur neiet, sēdēt mājās un darboties. Mana vecmamma bija rokdarbniece, ciema sievas viņai pasūtīja uzadīt cimdus, zeķes. Laikā, kad mācījos vidusskolā, apguvu daudz no šīm prasmēm. Un tā es izdomāju, ka adīšu cimdus. Gribēju darināt tādus cimdus, kuriem ir lieli raksti, – par savu hobiju stāsta Gunita Strode.
Ideja par izstādi „50 gadi – 50 pāri" viņai radās ciešā saistībā ar savu 50. jubileju.
– Kad man palika 48 gadi, sāku prātot par 50 cimdu pāru izstādi, kas būtu pašas dāvana sev 50. dzimšanas dienā. Idejas rakstiem aizguvu gan no interneta platformas Pinterest, gan vecmammas grāmatām, kurās attēloti dažādi latvju raksti. Daļa manis darināto cimdu jau ir atraduši savus īpašniekus. Sākumā man tāpēc radās bailes, jo bažījos, ka nepietiks cimdu pāru, ko izvietot izstādē. Un tad es sāku adīt cimdus visur un vienmēr, kur vien radās tāda iespēja. Atceros, ka man adīklis bija līdzi pat vilcienā. Tā kā man patīk arī izdomāt ko pavisam jaunu, uzadīju cimdu pāri, kuru nodēvēju par „cimdiem saplēsto džinsu valkātājiem", – atklāj Gunita Strode, uzsverot – liels paldies par izstādes noformēšanu jāteic Indirai Baltajai, kura šim darbiņam veltīja vairāk nekā trīs stundas. Gunita neslēpj, ka ikvienam cilvēkam ir savs talants, un Indirai tas nenoliedzami ir noformēšana.
Līdz šim Gunitas veidotie adījumi bijuši apskatāmi mazākās izstādēs, bet šī ir pirmā nopietnā izstāde. Jautāta par to, vai starp visiem adījumiem ir kāds vismīļākais cimdu pārītis, Gunita Strode atbild – to daudzi jautā, bet kādu konkrētu cimdu pāri izcelt nevar. Viņai mīļi visi savi darinājumi.
– Esmu košo krāsu cienītāja, man tīk savos darbos kombinēt krāsainās dzijas. Patīk eksperimentēt ar krāsām, veidot neparastus salikumus. Dziju iegādājos gan internetā no SIA „Limbažu Tīne", gan pērku Madonā. Vispār man ir atkarība no dzijas – mājās tās ir daudz, bet es tik un tā mēdzu norauties un ļaujos kārdinājumam iegādāties kādu kamolu. Ikreiz, kad kāds adījums ir tapis, iestājas vilšanās un tukšuma izjūta par to, ko tad tālāk darīt?! Nav tā, ka man katru dienu vajag adīt, bet adīklim vienmēr jābūt iesāktam, – smaidot teic Gunita.
Viņa savus rokdarbus glabā čemodānā, kas savulaik piederēja vecmammai. Tas piepildīts pilns ar adījumiem un arī ir apskatāms izstādē. – Par laimi, ar kodēm līdz šim neesmu saskārusies. Džemperi un rotaļlietas, ko adu, tiek bieži pārcilātas, tāpēc nav nācies sastapties ar šo problēmu. Tas droši vien tādēļ, ka drēbes un mantas regulāri kustina, – nosaka Gunita Strode.
Adīšana – tas viņai ir laiks, ko veltīt tikai sev, savām domām un sajūtām. Adot tiek nomierināti nervi, rokām ir iespējams kustēties, bet prātam – domāt. Šūšana gan Gunitai neiet pie sirds, tāpēc nepatīk veidot tādus darbiņus, kas pēc tam jāsašuj kopā. Lielākoties citi rokdarbnieki laiku savam hobijam atvēl gada tumšajā laikā, Gunita Strode ada visa gada garumā. Ziemas posmā vairāk laika tam veltīt iespējams vakaros un brīvdienās, savukārt vasaras sezonā lielāka vēlme ir darināt ko vieglāku (piemēram, rotaļlietas) vai arī ko
uztamborēt.
28.04.2023.