Ukrainā karš. Ārkārtīgi nežēlīgs. Pietiekami ilgs, lai izdarītu patiesus secinājumus.
Arvien biežāk jautā – kad tas beigsies… un iestāsies miers.
Karš Ukrainā nebeigsies, vismaz paredzamā nākotnē ne. Tas vērsīsies pat plašumā, un var būt kā aizsākums trešajam pasaules karam (aizsācēja – Krievija).
Stāvoklis pasaulē jau ilgāku laiku jāraksturo kā dīvains tukšums – nav nevienas iestādes, organizācijas… kuras novērstu, regulētu, aizliegtu, izbeigtu… piedzītu kompensācijas no tādas valsts kā Krievija, kura apņēmusies Ukrainu iznīcināt.
Kas atliek, ja pasaules juristi un tiesībsargi neko nedara? Apdraudētajai valstij jāaizstāvas pašai. Ar spēku. Ar militāru spēku.
Karš turpinās. Viss notiek tā, kā izlēmusi Krievija. Asiņains ilgs karš izdevīgs Krievijai. Dzīvā spēka, ieroču, karamateriālu krājumi bezgalīgi. Visa Krievija netraucēti strādā kara vajadzībām. Visā Krievijā bez kavēšanās visu vajadzīgo nogādā līdz Ukrainas kauju vietām.
Tā Krievijā. Bet kā Ukrainas aizstāvjiem? Ukrainā klājas ārkārtīgi grūti, un, kas ir īpaši nepatīkami, paredzamas tikai vēl lielākas grūtības. Sevišķa pateicība visām tām valstīm, kuras gādā Ukrainai visu nepieciešamo. Preču piegāde Ukrainā ir, tāpat kā cīņas kaujas laukā, īsts varoņdarbs, jo te viss jādara slepus, rēķinoties ar provokatoriem, mīnām, apšaudēm.
Tomēr pati galvenā vērtība Ukrainas pusē ir cilvēki. Rūpīgi, pašaizliedzīgi, prasmīgi, bezbailīgi… Taču arī šie varoņi ir pārguruši, negulējuši, izmocījušies… un mirstīgi. Ik dienu iet bojā desmitiem šo varoņu. Vēl vairāk ir savainoto un kropļoto. Desmit jauniesaukto var nebūt tas pats, kas viens pieredzējis kaujinieks. Ar ko Ukraina karos, ja karš ieilgs? Krievija apdzīvotās vietās iznīcina mājas, elektrības, siltuma, ūdens padeves iekārtas, lai cilvēku izdzīvošana kļūtu neiespējama.
Protams, sakopojot un sasprindzinot spēkus, ukraiņi spēj izdarīt pat ļoti veiksmīgus pretuzbrukumus, padzenot krievu karaspēku, pietuvojoties tuvāk valsts robežai ar Krieviju. Bet – pat ne tuvu valsts robežai! Kāpēc tā?
Salīdzinoši mazā izmocītā Ukraina nevarēs karā uzveikt karadarbības neskarto militarizēto milzi – Krieviju. Ukrainas karavīri, dzenot ārā no Ukrainas Krievijas karaspēku, nonāk arvien grūtākā un noteikti arī bezizejas stāvoklī. Jo krievu karavīri savus lielgabalus var izvākt no Ukrainas zemes un uzstādīt atkal kaujai kaut dažus metrus no robežas, nu jau savā – Krievijas – teritorijā. Un sāk šaut! Šauj arvien niknāk un trāpīgāk, jo ukraiņi tuvojas. Šauj, neviena netraucēti. Jo ir tā iegājies (jauna šā kara stingri ievērota tradīcija), ka ukraiņi nedrīkst apšaudīt mērķus Krievijas Federācijā.
Krievijas teritorijas apšaudīšana no Ukrainas puses būtu drausmīga kļūda, jo dotu Krievijai visas iespējas un tiesības paziņot, ka Ukraina uzbrūk Krievijai. Turklāt – un tas nav mazsvarīgi – šādi pretuzbrukumi no Ukrainas puses gandrīz veltīgi, neko negūstot, iegrūstu nāvē tūkstošus ukraiņu varoņu.
Ko tad darīt? Tikai ar spēku pret iebrucējiem. Tikai ar lodēm! Ukraiņi visu dara pareizi. Taču visu var izdarīt vēl labāk. Ir tomēr jāizvairās no kaujām, kuras nes pārmērīgus upurus, bet dod pārāk maz ieguvumu. Steidzīgi Ukrainai jādod daudz vairāk kara tehnikas, lai iebrucēju bandas varētu iznīcināt no attāluma, neiesaistoties tuvās asiņainās kaujās.
Pašreizējais nelielais kara tehnikas daudzums ukraiņu rokās kalpo galvenokārt kara uzturēšanai. Lai gūtu izšķirošus panākumus galvenajos uzbrukumu virzienos, šīs tehnikas vajag 3 reizes vairāk.
Ukraina ir uz izsīkuma – sabrukuma robežas. Nu, ko? Ļausim saplosīt Ukrainu? Un varēsim savos NATO angāros tīksmināties ar pataupītajiem tankiem, lidmašīnām…
Protams, būs periodi, kad karadarbība it kā pieklust, it kā šāviņi, raķetes, lidaparāti nelido… Bet kas tas par mieru, ja karavīri pilnā apbruņojumā atrodas turpat vai turpat kaut kur tuvumā?
Miera, pamiera līgums? Daudzi šādam līgumam piedēvē pat visu problēmu atrisinājumu. Miera līgums (jebkāds) ir labākais iespējamais risinājums Krievijai, jo iemūžina (saglabā) Krievijas iekarojumus Ukrainā. Ukrainai miera līgums (jebkāds) ir briesmīga nelaime, jo iemūžina, apstiprina, atzīst Ukrainā kādu Krievijas līdzdalību, tiesības, izvēli…
Ukrainai nav vajadzīgi nekādi līgumi. Kas ir vajadzīgs? Starptautiskām organizācijām, iestādēm, ietekmīgām pasaules valstīm ir jāpanāk, lai Krievija nekavējoties un pilnībā izvāc visu savu karaspēku no Ukrainas teritorijas. Nekādu Ukrainas sadalīšanu! Nekādas pagaidu robežas nospraušanu (miera pagaidu robežplāna ietvaros) Ukrainā starp Krievijas okupēto teritoriju un pārējo Ukrainas daļu.
Nav iespējams iedomāties to bezjēdzīgo un bezgalīgo pārpratumu, provokāciju, ļaunprātību jūkli, kas sakarā ar šo robežu būtu jāpārcieš Ukrainas pusei. Krievija taču nepilda nekādas vienošanās. Vainīga vienmēr būtu Ukrainas puse.
Svarīgi izprast Krievijas lomu un nozīmi Eiropā. Pagaidām te nekas nav ne skaidrs, ne saprotams, ne paredzams. Iespējama negaidīta, pat absurda rīcība.
Iebrukums Ukrainā noticis pēc Putina plāna un lēmuma? Kāpēc "pēc Putina"? Varbūt te galvenā loma pieder pavisam citiem? Putins viens nespēj izdarīt neko. Krievijā – šajā melu un intrigantu citadelē – Putinu apjož milzīgs daudzums ierēdņu, kuri var nedarīt neko, bet viņiem jāslavē Putins. Tikai no tā ir atkarīga šīs elites labklājība – amata vieta valdībā, pašvaldībās, iespējas tikt pie naudas, privileģēta stāvokļa…
Ir spriedelējumi – ja Putina vairs nebūtu, tad gan… Nu – nē! Putina stāvoklis ir stabils. Privileģētajai elitei tieši tāds Putins ļoti vajadzīgs. Tas ir garants, ka viņu bezrūpīgā dāsni nodrošinātā dzīve turpināsies bez raizēm. Bet ja Putina patiešām vairs nebūtu, viņa vietā nekavējoties tiktu pieteikts kāds cits – tāds pats. Krievija jau sen pieradusi, ka valstī nav nekādas demokrātijas un brīvdomības, ka neierobežoti un netraucēti valda bargs vienvaldnieks. Pavēli, lēmumu, runu var būt sacerējis, teiksim, kāds Ivanovs vai Petrovs, bet atklātībā tas viss nāk kā Putina ģeniālas idejas.
Nolēmums iebrukt Ukrainā. Nav iespējams izdomāt un izdarīt kaut ko vēl stulbāku, vēl sliktāku, kas tik ļoti kaitētu arī pašai Krievijai! Cik drausmīga vilšanās!
Nu nesagaida iebrucējus ar aplausiem, ziediem un sālsmaizi. Nebeidzās iebrukums, kā plānots, dažu nedēļu, pat gada laikā. Pārsteidzoši daudz kritušo krievu karavīru. Sankcijas un sankcijas… Pasaulē pieaug nosodījums Krievijai, atsvešināšanās no Krievijas. Īpaši jāizceļ NATO. Nostiprinās visu šo valstu vienošanās, saliedēšanās un arvien pieaugoša palīdzības sniegšana Ukrainai.
Taču tas viss nav Krievijai tas vissliktākais. Te jārunā par divām problēmām, no kurām Krievijai nav iespējams izvairīties, kuras ar katru gadu uzmāksies arvien nospiedošāk.
Pirmkārt. Samērā pieņemamā, normālā tuvākā robežkaimiņa – Ukrainas – vietā Krievija saņēmusi kaut ko pavisam citādu. Nopietnu ārkārtīgi pārkaitinātu, naida pārpilnu, atriebties gribošu, ar pat neprognozējamu rīcību pretinieku uz daudziem, daudziem gadiem. Tā Ukraina, kas ir tagad, nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms 24.02.22.
Otrkārt. Nav taisnība, ka pašā Krievijā nekas nenotiek. Ka visi miermīlīgi, nedomādami uzņem un pieņem Ukrainas iznīcināšanu, kas noved pie Ukrainas nopostīšanas un pašas Krievijas starptautiskas izolācijas. Vai Putina sagādātie viduslaiki Krievijā jāsaņem ar aplausiem?
Visu savu atlikušo mūžu Putinam vajadzēs sirdī nēsāt ukraiņu asinīs mērcētu vārdu – slepkava.
Diženā Krievzemes tauta! Mostieties! Putina nospraustais ceļš nav jūsu ceļš. Tas ir asiņains ceļš uz nekurieni. Atvainojieties Ukrainas tautai! Izvāciet no Ukrainas visus savas tautas brāļus, kuriem rokās ieroči!
25.04.2023.