Izpratne par brīvā laika pavadīšanu mēdz būt dažāda, un katram
tā ir sava. Kāds nododas rokdarbiem, cits sporto vai velta laiku aktīvai
atpūtai, vēl kādam tā ir grāmatu lasīšana vai darbi dārzā, audzējot krāšņas
puķes.
Vaļasprieki ir visdažādākie, ierasti un ne tik ļoti.
Piemēram, INGA PŪPOLA par savu hobiju sauc mēbeļu restaurēšanu.
Sarunas laikā Inga atklāj, ka viņas ikdiena paiet pie
datora un darbs, ko veic, nesniedz taustāmu rezultātu.
Normal 0 false false false EN-US X-NONE X-NONE /* Style Definitions */ table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0in 5.4pt 0in 5.4pt; mso-para-margin-top:0in; mso-para-margin-right:0in; mso-para-margin-bottom:8.0pt; mso-para-margin-left:0in; line-height:107%; mso-pagination:widow-orphan; font-size:11.0pt; font-family:”Calibri”,sans-serif; mso-ascii-font-family:Calibri; mso-ascii-theme-font:minor-latin; mso-hansi-font-family:Calibri; mso-hansi-theme-font:minor-latin; mso-bidi-font-family:”Times New Roman”; mso-bidi-theme-font:minor-bidi; mso-font-kerning:1.0pt; mso-ligatures:standardcontextual;}
— Man bija ļoti ilgs process, līdz nonācu pie
restaurēšanas. Gan izglītības, gan darba joma ir saistīta ar netaustāmu
galarezultātu, un sapratu, ka man gribas darīt kaut ko tādu, lai rezultāts ir
taustāms un baudāms. Domāju, ko es gribētu darīt, lai to sasniegtu, — atceras
Inga. — Tolaik dzīvoju Rīgā, un labu laiku gribēju pieteikties restaurēšanas
kursā. Bija pārmaiņu laiks, diemžēl nokavēju pieteikšanos. Pēc kāda
laika redzēju, ka atkal tiek piedāvāti dažādi kursi
projekta “Mācības pieaugušajiem” ietvaros. Protams, izmantoju iespēju un
pieteicos. Tas sakrita ar kovida laiku, un trīs
mēnešu kurss ievilkās uz pusotru gadu. Teorētiskās
zināšanas bija attālināti, praktiskās — klātienē. Diemžēl šo kursu Madonā
nebija iespējams apgūt, tāpēc trīs reizes nedēļā vakaros devos uz Jēkabpili,
lai pilnveidotu sevi. Neraugoties uz to, ka process ievilkās, degsme
manīnezuda, un es joprojām gribu nodarboties ar restaurēšanu. Protams, man tas
ir hobijs, kad pēc dienas pie datora varu nodoties
kam radošam. Kad darbojas rokas, arī prāts atpūšas un
sakārtojas.
Strādājot ar rokām, tiek piedomāts par veicamo darbu,
tajā pašā laikā atslēdzies no pamatdarba, ikdienas rūpēm. Restaurēšana prasa
nepārtrauktu izglītošanos, zināšanu izmantošanu praktiski. Kursos sniedza
vispārīgu ieskatu, kas ir mēbeļu restaurācija, viss pārējais ir jāapgūst
pašiem. Mūsdienās patiesi to ir daudz vieglāk izdarīt, jo ir internets, kur
meklēt pamācības, smelties idejas. Pašam jābūt vēlmei meklēt un attīstīties.
Jautāta, kas īsti ir mēbeļu restaurēšana, Inga skaidro: —
Ir dažādi skatījumi par mēbeļu restaurāciju. Pirmkārt, vai
tas ir profesionāli vai pašdarbības līmenī, otrkārt, restaurācija
var būt viegla, kosmētiska vai sarežģīta. Restaurēšanu var iedalīt pēc
dažādām sarežģītības pakāpēm. Tā ir koka
izstrādājumu novešana pie atkal lietojama stāvokļa. Restaurācijas būtība ir
izstrādājumu novest tuvu sākotnējam stāvoklim, maksimāli saglabājot
visu, kas ir bijis oriģinālā. Ja mēbeles tiek pārveidotas,
pārkrāsotas, tā gluži nav restaurācija, bet gan atjaunošana vai
uzlabošana. Ļoti bieži gadās, ka cilvēki uzskata, ka pārkrāsošana,
detaļu pievienošana vai noņemšana ir restaurēšana. Tāpat domas par
restaurētām mēbelēm ir dažādas. Tā ir gaumes lieta un lielā mērā arī
atkarīga no dzīvesvietas. Piemēram, dzīvoklī antīkas, restaurētas
mēbeles rada smagnēju telpu, sajūtu, ka nav gaisa, ko elpot, turpretī
mājā izjūtas jau ir pavisam citas, šādas mēbeles iederas.
Ingai radošas nodarbes nebūt nav svešas. Mācoties
universitātē, viņa apguva floristiku, savulaik apguva
daiļdārzniecību, labprāt nodarbojas ar rokdarbiem, tomēr
mēbeļu restaurēšana ir sirdij vistuvākā.
— Mācoties floristiku, es sapratu, ka ikdienāar to
nodarboties negribu. Man patīk to darīt, bet — pašai sev. Arī
daiļdārzniecību apguvu savam priekam. Savukārt restaurācija ir kas
īpašs. Vispirms tā ir koka smarža — katram tā ir citādāka. Man ļoti
patīk tā izjūta, ka tu kaut ko vecu, nobružātu ar savu darbu spēj
padarīt īpašu. Skaties uz paveikto — un ir milzīgs prieks un
gandarījums, — sajūsmā stāsta Inga. — Ir projektiņi, kurus
vēlos īstenot, bet diemžēl īsti nav vietas, kur tos realizēt. Lai to
darītu, ir jābūt atsevišķai telpai, un dzīvoklī būtu grūti restaurēt
mēbeles. Bez tam nepieciešami arī instrumenti, lai restaurētu kādu
lielāku mēbeli. Protams, šis vaļasprieks nav lēts, bet tas ir
aizraujošs. Restaurēt var jebkuru mēbeli, arī tās, kuras nopietni skāris laika zobs. Ideālā variantā — ja
vēl visu var saglābt ar pieejamajiem instrumentiem. Nākamā pakāpe,
kas ir jau sarežģītāk, — meklēt “donoru” un aizvietot konkrēto detaļu. Iespēju robežās jāatrod atbilstošs
koks, pat līdzīga vecuma. Lai gan tas varētu šķist ļoti sarežģīti,
viss ir iespējams. Ir domubiedru grupas, sociālie tīkli, kur meklēt
palīdzību, arī atbildes uz jautājumiem, ieteikumus un padomus. Šis
vaļasprieks ir radošs, lai pieķertos realizēt kādu
ideju, nepieciešama arī iedvesma. Arī man ir tā, ka nedēļām varu
neko nedarīt, bet tad atnāk mūza — un varu darboties
nepagurstot. Reizēm sanāk iestrēgt domājot, kā labāk izdarīt, kā izdevīgāk, lai būtu cerētais rezultāts. Es esmu cilvēks, kurš septiņas
reizes pārdomā procesu un tikai tad ķeras pie darba.
14.04.2023.