Cesvaines pagasta "Silos" saimnieko nu jau piektajā paaudzē. Zemnieku saimniecību "Sili" Dace un Aleksejs Borkovski dibināja 1991. gadā, bet 2015. gadā to uzticēja vadīt vecākajai meitai, jaunajai lauksaimniecei Sintijai Borkovskai.
Šā gada Madonas novada lauksaimnieku pasākumā "Silu" jaunā īpašniece Sintija Borkovska saņēma nomināciju par ģimenes ieguldījumu, paaudžu sadarbību lauku saimniecības attīstībā, pēctecības nodrošināšanu, mīlot savu zemi, izkopjot ganāmpulku.
Pārņemot vecāku saimniecību, Sintija Borkovska ne vienu reizi vien atzinusi, ka jūt atbildību saglabāt un rūpēties par to, kas ir gadu gaitā izveidots, taču neuztver to kā slogu. Ar savējo atbalstu, darbu un mērķtiecību viss izdosies, jo šajās mājās ir izdzīvojuši pat visgrūtākajos laikos.
No iepriekšējām paaudzēm Sintijai ir tuva atziņa, ka ar rūpīgu darbu un pacietību var īstenot jebkuru ieceri un lielus mērķus var sasniegt ar maziem solīšiem.
Sintija ir studējusi Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (iepriekš saukta Latvijas Lauksaimniecības universitāte). ZS "Sili" vadību vecākajai meitai uzticēja pēc diploma saņemšanas, viņai iegūstot agronoma specialitāti ar uzņēmējdarbības novirzienu.
Kopējais zemes īpašums ir 70 ha, kopjams ganāmpulks, kurā ir pamatā Herefordu, Angus, Šarolē šķirnes krustojumu gaļas liellopi un 20 slaucamās Holšteinas melnraibās un sarkanraibās govis.
Kā atceras Sintijas mamma Dace Borkovska, kad dibinājuši ZS "Sili", sākuši ar 6 govīm, 12 ha lauksaimniecības zemes un 14 ha meža, ko mantojuši no viņas tēva.
Dace Borkovska, atskatoties vēsturē, saskaita, ka "Silos" saimnieko jau piektā paaudze: – Vecvecmamma un vecvectēvs bija tie, kas uzsāka veidot mājas, atkarojot mežam vietu dzīvošanai. Tad darbu turpināja vecmammas ģimene, padomju laikos rūpes par mājām uzņēmās Daces vecāki – Jūlija un Jānis Medenieki, tad Daces ģimene un tagad – Sintija ar ģimeni.
Sintija iepazīstina ar savām meitām Elīzu un Elīnu, māsai Santai aug Undīne. Meitenes mācās Madonas pilsētas vidusskolas sākumskolā, savu reizi parūpējas par trušiem, vistām, atnāk līdzi uz lielo kūti, un – kas zina – varbūt kādreiz būs sestā paaudze, kas saimniekos dzimtas mājās.
Lai dzīvotu un strādātu laukos, vajadzīgs gan liels spēks, gan mīlestība pret dzimto vietu, gan arī prasme saimniekot.
Kā uzsver Dace Borkovska, ZS "Sili" ir gan piena, gan gaļas lopkopība. Ar gaļas lopkopību sākuši nodarboties ap 2010. gadu, un ganāmpulks veidots, to ataudzējot no krustojumiem no savām ražīgākajām govīm. Ir gadi, kad viena nozare izvelk otru.
Viņa stāsta: – Esmu šeit dzimusi, augusi, un esmu pārliecināta, ka bez darba nekā nebūs. Priecājos, ka arī meitas citur laimi nemeklē. Visām dzimtām te ir bijis jāstrādā, nekas no gaisa dzīvē nekrīt. Laukos īpaši piena lopkopībā nav viegli, jo govis ir jāslauc katru dienu. Turklāt samaksa par piena litru ir bijusi kā šūpolēs – gan kā pagājušajā gadā augšā, gan beidzamajā laikā – lejā. Pienu pārdodam SIA "Jēkabpils piena kombināts". Tagad piena cena ir nokritusies līdz 26 centiem par litru, bet cenu svārstības jau izjūt visi, un nav nozīmes mainīt sadarbības partnerus centa dēļ. Arī zīdītājgovīm ir vajadzīga uzmanība, un nebūs, kā daudzi iedomājas, ka ar gaļas lopiem tagad varēs pelnīt bez darba. Katram dzīvniekam ir vajadzīga sava pieeja, rūpes un uzmanīšana. Arī citai dzīvajai radībai – vistai, cālītim, trusītim – pa vidu laiks jāatrod. Mājās vēl ir pieci kaķi, divi suņi, truši, bet Undīnei arī pundur-ezis. Protams, ir jāsaimnieko, lai būtu vieglāk, un var samazināt ganāmpulku, neturēt tik daudz. Esam izvērtējuši, ko audzēt pašiem, ko labāk nopirkt. Piemēram, graudus lopbarībai ir izdevīgāk nopirkt. Taču kartupeļus un dārzeņus izaudzējam, jo ir zeme, tiesa
gan – smilšaina. Savs tomēr ir savs. Arī mežu, kas ir ilgtermiņa resurss, novērtējam. Kad kāds mežu uzpircējs ieprasās, vai nepārdosim, atbilde ir "Nē!". Neatzīstu pārdošanu ātras peļņas dēļ.
Kā uzsver Sintijas mamma, savi saimnieciskie mērķi līdz šim sasniegti pakāpeniski, apsverot visus plusus un mīnusus, mērķtiecīgi ieguldot saimniecībā savus resursus un nopelnītos līdzekļus, arī izvairoties no kredītsaistībām.
– Attīstība pamazām notiek. Manuprāt, zelta vērtē ir dziļurbuma artēziskā aka, ko izdevās izbūvēt, īstenojot LAD projektu. Kamēr nebija īstenots projekts "Standartu sasniegšana", ūdeni lopiem vajadzēja piegādāt no dīķa. Jaunu lopu novietni izdevās uzcelt 2017. gadā, un, visu izvērtējot, iztikām bez kredīta bankā.
Toties investīciju atbalstu varēja izmantot gados jaunie lauksaimnieki uzņēmējdarbības uzsākšanai. ZS "Sili" jaunā lauksaimniece Sintija Borkovska saņemto atbalstu lika lietā, iegādājoties lietotu nepieciešamo tehniku.
Saimniecība attīstīta, pārsvarā ieguldot tajā ģimenes darbu un līdzekļus, cenšoties vēlmes saskaņot ar iespējām.
"Silos", cits citu atbalstot un palīdzot, saimnieko kupla saime: vecākā paaudze – Dace un Aleksejs, Sintija, Aivis, meitas Elīza un Elīna, arī jaunākās māsas Santas ģimene, kur aug Undīne.
Kad interesējos par darbu sadali, uzzinu, ka mammas Daces aprūpē ir slaucamās govis, ka viņai patīk un padodas arī dārzkopība, siltumnīcas kultūras, tomātu audzēšana – jau tagad uz palodzes saņemas stādi. Viņa liek lietā savulaik Barkavā apgūtās zināšanas dārzkopībā un agronomijā. Sintija apkopj un baro teļus, Santas aprūpē ir mājputni, vīriešu spēki tiek veltīti tehnikai, lopbarības sagādei, kur daudz palīdz arī Aivis un Artūrs. Īpaši vasarā.
Sintija atzīst, ka jau kopš bērnības radusi pie lauku dzīvesveida, darbiem kūtī un joprojām patīk darboties ar teliņiem. Viņa ir pārliecināta: – Laukos var veiksmīgi stādāt un dzīvot pašu izveidotā vidē. Lauki – tā ir saikne ar dabu, kur pavasarī ievēro katru asniņu, katru puķi, ir lielāka brīvība. Taču, ja nebūtu vecāku saimniecības pamata un savējo atbalsta, sākt visu no nekā diez vai būtu iespējams.
Arī Lieldienas mājās tiek gaidītas, jo tad ģimene pa vidu nebeidzamajiem darbiem atrod laiku svētku brīdim. Kā jau visās mājās galdā būs krāsotas olas, varēs izvēlēties skaistākās un stiprākās olu kaujām. "Silos" ir arī savi mājputni, un katrai šķirnei ir savas dabiskas krāsas un lieluma olas. Parasti krāsošanai izmanto sīpolu mizas. Elīna, Elīza stāsta, ka ir gan "kinderolas", gan šokolādes olas, gan krāsotās olas. Lieldienu rītā meitenes dodas meklēt, vai brīnumtrusis būs atnesis un kaut kur paslēpis šokolādes olas. To meklēšana izvēršas par jautru atrakciju. Arī trušu būri tiek pārskatīti. Protams, Lieldienās ir svarīga izšūpošanās, lai vasarā odi nekostu, vēl tiks izkārtas arī tīkliņšūpoles. Protams, pēc garās ziemas ļoti tiek gaidīts saules siltums.
6.04.2023.