Mūzikai cilvēka dzīvē ir liela nozīme, pat ja pašam tā nešķiet. Tā ir baudījums dvēselei, sniedz prieku, spēj aizvest prom no ikdienas rūpēm un raizēm. Bez mūzikas nav iedomājami svētki un arī bēdīgi brīži. Mūzika ik dienu ir līdzās. Kādam tā vienmēr skan, fonā darot ikdienas darbus, citam muzicēšana ir sirdslieta.
Dzelzaviešiem Lindai Šņepstei un Alvilam Pudulim mūzika ir kas ļoti īpašs un nozīmīgs. Jaunieši ir izveidojuši muzikālu apvienību jeb duetu „Relatīvs", lai ar savu muzicēšanu iepriecinātu arī līdzcilvēkus.
– Mūzika dzīvē ir ļoti svarīga sastāvdaļa. Cilvēks bez mūzikas un dziesmas nevar izdzīvot. Katram ir sava mūzikas gaume, un tā veido cilvēka personību. Citam patīk šlāgeri, citam – klasiskā mūzika. Tomēr es domāju, ka nevajag noslēgties tikai vienā mūzikas žanrā, vajag „ķert" no visa pa druskai, lai veidotu un attīstītu sevi. Pārsvarā jaunatne klausās mūziku, kur ir dzirdami "jēli", neliriski teksti. Lai dziesma būtu laba, vajag atrast īsto tekstu, neder tāds, kurš neko nepasaka, kurš neko nenozīmē. Ir nepieciešami vārdi, kuri liek aizdomāties un padomāt par apkārt notiekošo un to, kas notiek dzīvē. Tādas dziesmas ir nepieciešams rakstīt vairāk. Protams, kura kārtīga zaļumballe gan ir iedomājama bez vecajiem, labajiem šlāgeriem. Un galu galā es nonāku pie tā, ka visas dziesmas un melodijas ir labas, tomēr vajadzīga un nozīmīga tā katra ir savā brīdī un situācijā, – teic Alvils.
Linda piebilst: – Manuprāt, mūzika ir kā meditācija un relaksācija ikvienam. Katrs izvēlas un klausās savu žanru. Man pašai vislabāk patīk ārzemju mūzika, it īpaši angļu. Jau no bērnības biju saistīta ar klasisko mūziku un vienmēr esmu to sev atradusi kā nomierinošu. Pēc saspringtas dienas labprāt to klausos. Tomēr, lai cik dīvaini liktos, mans mīļākais žanrs ir 90. gadu reps, kas nekādi nesaistās ar mūsu pašu repertuāru. Domāju, ka grūti būtu atrast kādu, kurš neklausās mūziku vispār. Lai ko mēs arī darītu, bieži vien fonā mums tā skan, jo tā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa.
Linda Šņepste katru rītu dodas uz Madonu, jo mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klasē. Brīvajā laikā viņa nodarbojas ar volejbolu, tautiskajām dejām un muzicē. Jauniete par sevi teic, ka ir ļoti enerģiska un sabiedriska, tāpēc savu laiku mēģina aizpildīt ar dažādiem iepriekš minētajiem hobijiem. Tāpat viņai patīk kultūras dzīve, tāpēc piestrādā kā brīvprātīgā Dzelzavas kultūras nama pasākumu organizēšanā.
Savukārt Alvils Pudulis pašlaik mācās Latvijas Universitātē par sociālo zinību un vēstures skolotāju.
– Esmu uzsācis darbu skolā, jūtos apmierināts un nenožēloju savu izvēli. Neskaitot lekciju apmeklēšanu un darbu veikšanu, pašlaik mans hobijs ir dziedāšana. Ārpus dueta esmu arī Austrasbērns, apmeklēju mēģinājumus un piedalos kopā ar viņiem dažādos koncertos. Pēdējā uzstāšanās, kurā piedalījos ar Austrasbērniem, notika 1. aprīlī manā dzimtajā Dzelzavā. Pēc koncerta saņēmām labas atsauksmes, prieks par to, ka cilvēkiem patīk. Vēl ārpus dziedāšanas nodarbojos ar senlietu kolekcionēšanu un vākšanu, sapnis būtu kādreiz izveidot muzeju, – norāda Alvils Pudulis.
Jautāts, kā radās duets „Relatīvs", Alvils pastāsta: – Sākumā mēs draugu kompānijā bijām izdomājuši, tā kā pa jokam, izveidot grupu, sākot ar to, kas spēlēs kuru instrumentu, kurš būs menedžeris utt. Bet tas arī palika kā tikai un vienīgi joks. Tomēr pēc kāda laika aizdomājos, ka varētu taču to realizēt. Es jau kādu laiku spēlēju ģitāru un dziedāt arī tā kā gribējās, tāpēc nolēmu uzrunāt Lindu, vai viņa gribētu ar mani izveidot duetu un kaut kur uzstāties vai vienkārši padziedāt. Viņa piekrita, un tā mēs arī sākām. Aizgājām uz pirmo mēģinājumu, un kultūras nama vadītāja Baiba, dzirdot mūsu dziedāšanu, jautāja, vai mēs gribētu padziedāt pasākumā, un mēs piekritām. Pirmā uzstāšanās bija 21. maijā. Kārtīgi bijām mēģinājuši, uzgājām uz skatuves, nodziedājām, negaidījām tik lielu atbalstu no publikas. Pēc uzstāšanās sapratām, ka dueta darbība jāturpina. Turpinājām mēģināt, piedalījāmies dažādos pasākumos tepat Dzelzavā, bijām vienreiz arī Daukstē. Pēdējā laikā saņemam aicinājumus uz dzimšanas dienām, un mūsu muzicēšana ir kā pārsteigums jubilāriem. Patīk redzēt smaidus cilvēku sejās, būt kopā ar visiem. Kopā dziedam jau apmēram gadu. Savukārt nosaukums radās neilgi pirms mūsu pirmā koncerta. Atceros, ka tā bija pusnakts un bijām Dzelzavas stadionā. Sēdējām, kaut ko domājām par duetu, izdomājām, ka vajag nosaukumu. Sākām minēt dažādus vārdus, neviens īsti nepatika. Domājām ilgi, un tad pateicu vārdu – relatīvs. Likās tāds interesants vārds, abiem iepatikās. Mūsu nosaukums ir „Relatīvs", tāpēc ka neviens nekad nav absolūts, tāpat arī mēs.
Jauniešiem ir arī savs stāsts, kā nonākuši līdz mūzikai. Lindai mūzika ir tuva kopš bērnības, bet Alvilam mīlestība pret mūziku nāca krietni vēlāk.
Linda Šņepste atceras: – Jau bērnībā esmu bijusi saistīta ar mūziku, vienmēr paticis dziedāt. Kopš mazotnes piedalos dažādos muzikālajos konkursos gan dziedāšanā, gan muzikālo instrumentu spēlēšanā. Pirmajā klasē iestājos mūzikas skolā, kurā nomācījos sešus gadus vijoles klasē, bet dažādu iemeslu dēļ to nepabeidzu. Mūzika man vienmēr ir bijusi tuva, laika gaitā attīstīju savas prasmes arī ģitārspēlē. Šobrīd, neskaitot duetu, dziedu un spēlēju klavieres grupā. Mana ģimene arī ir viens no iemesliem, kādēļ esmu pievērsusies mūzikai, jo dažreiz kopā ar mammu mājās padziedam vai ar brāli uzspēlējam ģitāras.
Savā stāstā dalās arī Alvils.
– Bērnībā par dziedāšanu vai kāda mūzikas instrumenta spēlēšanu nekad nedomāju, mani mūzika vispār neinteresēja. Apmēram 5. klasē tiku pie akordeona un iestājos mūzikas skolā. Divus gadus mācījos spēlēt, pēc tam pametu mācības, jo pazuda interese. Ja šobrīd man kāds jautātu, lai kaut ko nospēlēju, nevarētu, jo neko neatceros. Taču pirms akordeona manā dzīvē bija ienākusi ģitāra, vēlējos iemācīties to spēlēt. Tomēr cik ātri tā manā dzīvē bija ienākusi, tikpat ātri arī pazuda, mazliet „patrinkšķināju" un noliku skapī, lai kārtīgi nostāvas. Un stāvēja ilgi, kādus piecus gadus, līdz to atkal izvilku ārā un sāku mēģināt kaut ko spēlēt. Iespējams, pieķerties pie ģitāras palīdzēja pandēmijas laiks, bet varbūt kaut kas cits, – atzīst Alvils. – Sāku spēlēt vienkāršas dziesmiņas un tad nejauši redzēju kādu video, kurā dzied kāda „tante" Austra Pumpure. Tas, kā viņa dzied, mani ļoti aizrāva, un es sāku meklēt informāciju. Tad arī uzzināju par dziesminieku kustību Austrasbērni, un tas kļuva par manu sapni. Tas īstenojās pagājušā gada augustā. Pašlaik Rīgā ceturtdienu vakaros apmeklēju mēģinājumus, kur kopā ar viņiem dziedam dažādas Imanta Kalniņa dziesmas un daudz ko citu. Ģitāru spēlēju jau vairāk nekā divus gadus un nenožēloju ne mirkli.
6.04.2023.