Mēs, bērni no šiem gadiem, spēlējāmies Lazdonas pagasta "Viļvānu" mājas pagalmā. Diena bija silta, saulaina, putni kā negudri cits citu centās pārspēt vīterošanā, upīte čalodama steidzās uz dzirnavām. Suņuks maisījās mums visiem pa vidu, vecāki gāja savos nekad nebeidzamajos pavasara darbos. Pakalni jau bija brīvi no sniega, aitas lasīja pirmo svaigo zālīti. Idille kā Jaunsudrabiņa grāmatā!
Un tad mūsu uzmanību piesaistīja zirgu pajūgs, kas nāca no "Mušķu" ceļa. Tanī sēdēja onkulis Eglītis un vēl viens vīrietis ar plinti. Ratos bija cisu maisiņš un vēl nelielas kulītes. Eglīštēvs, garām braucot, dziedāja: "Kad, šķiroties no tēva mājām, sirds atvadoties sāpes jūt, jel neraudiet, ja nepārnākšu, jo kara laukā paliek daudz…" Mēs visi stāvējām kā sastinguši… Pieaugušie raudāja, arī mēs nevarējām novaldīt asaras, dīcām līdzi vecākiem.
Tā mēs aizvadījām nezināmos ceļos cilvēku, kura vienīgais noziegums bija – kārtīgs darbs un laba sirds. Vēl šodien tikai pasaule sāk saprast, ka tā bija īstenība toreiz. Man bija 10 gadi, bet joprojām tā brīža izjūtas ir dzīvas. Eglīštēvs tā arī vairs neatgriezās…
Toties ienāca krievi, ka biezs. No viena Vasīlija Matvejeva izauga vesels miests ezera krastā, kur sacēla mājas un ierīkoja lapsu fermu. Tas nekas, ka ezers tika nomērdēts, jo visus gaļas ceha atkritumus izmeta tajā. Smirdēja visa pamale. Mēs, ejot uz skolu, turējām degunus ciet. Tāda bija krievu "kultūra", ko viņi tagad uzspiež Ukrainai.
Pēc traģēdijām varasvīri vienmēr sola, ka nekas tāds vairs nedrīkst atkārtoties. Bet paiet gadu desmiti, un atkal uzrodas kārtējais savas dzīves neveiksminieks ar pasaules pārveides ambīcijām un sajauc visu labi būvēto pasaules kārtību.
Tāpēc "Ļaudis, kas esiet brīvi, jel protiet novērtēt mierīgu dzīvi!".
MARIJA LAURE
Sauleskalnā (dzimusi Lazdonā)
24.03.2023.