(Sākums 3. marta numurā)
Mūsu attiecības ar Topiku bija dažādu piedzīvojumu pilnas. Kā pusaudzis nebiju nemaz tik mīlīgs. Man bija niķis kaitināt dzīvniekus. Bet tikai tos, kuri man patika, un es nekad nenodarīju viņiem kādas lielas sāpes vai traumu.
Man patika viņus ķircināt un dancināt. Zirgam iedurt ar pirkstu padusē, sunītim uzgāzt kādu ūdens spaini. Patrenkāt runci ar "kaķeni". Bet tad es zirgam aiznesu pāris saujas miltu, nogriezu sunītim kādu gaļas gabalu, un visumā viņi neturēja uz mani ļaunu prātu. Tāda nu bija mana pusaugu zēna mīlestība. Pasāpināt un pažēlot. Topikam tika visvairāk manas pretrunīgās mīlas. Bieži spārdīju bumbu pret šķūņa sienu. Trenēju "griezto sitienu" durvju spraugā. Topītim dikti gribējās spēlēt kopā ar mani, bet tad nekāds futbols nesanāca, jo viņš skrēja stipri ātrāk kā es. Nācās draugu piesiet. Būda bija turpat pie šķūņa. Tagad viņš bija vārtsargs. Skraidīja un lēkāja, ķerdams katru bumbu, cik jau nu ķēde ļāva. Lēca un krita augšpēdus. Kādreiz jau gadījās viņam trāpīt arī stiprāk. Nereti tas beidzās ar to, ka Topiks bumbu tomēr noķēra. Tad bija kara tiesa – bumba šņācot izlaida gaisu. Ja nepaspēju pieskriet, varēju pirkt arī jaunu apvalku.
Patiesības labad jāsaka, ka Topiks arī nebija nekāds eņģelis. Vienreiz kaut kur bija nospēris pamatīgu gaļas gabalu. Tik lielu, ka nevarēja apēst visu uzreiz. Nes pa taciņu prom no mājas. Es skatos – jāpaiet pakaļ, kur gan viņš to gaļu noraks? Eju. Topiks atskatās vienreiz, atskatās otrreiz. Tad nāk man pretī. Pienāk, noliek gaļu zemē. Es mēģinu paņemt. "Rrrrr!" Topītis atiež zobus ne pa jokam. "Nu, labi!" nodomāju un eju prom. "Rrrr!" – vēl niknāks rūciens. Zobi viņam asi… Stāvu, domāju. Tikko sakustos, atskan rūciens. Kad nu Topikam likās, ka šim delverim ir pasniegta pietiekami laba mācība, viņš pagriezās un, augstu pacēlis galvu ar lielo gaļas gabalu mutē, aizgāja.
Kādreiz sameistaroju uz pirkstiem liekamu "kaķeni". No apakšbikšu gumijas izvilku tievos gumijas diegus un sasēju uz īkšķa un rādītājpirksta. Šaut varēja ar cieti salocītiem papīrīšiem vai saliektiem vada gabaliņiem. Tagad nu sunītis, ar tēvu atnācis no medībām, guļ zem virtuves galda. Viss slapjš, noguris. Pakaļkājiņas miegā raustās. Laikam atkal dzen stirnu… Es nedaudz paveru blakusistabas durvis, notēmēju ar kaķeni tieši uz divām pelēkajām bumbiņām un izšauju. Topiks palecas tā, ka galds uzlec līdzi. Tad metas uz durvīm, kuras es, protams, tūlīt aizcērtu. Topiks bija tā sadusmojies, ka plēsa durvju dēļus šķēpelēm vien. Bet ilgi dusmas neturēja, un jau nākamajā dienā mēs atkal bijām draugi.
Bieži devāmies uz mežu. Gan sēņot, gan tāpat vien. Vienreiz joka pēc aizgājām līdz āpšu alām. Topiks nebija noskaņots ložņāt pa alām, bet viņš nezināja, uz ko ir spējīgs ar fantāziju apveltīts nejauks pusaudzis. Es paaicināju viņu pie kādas alas ieejas: "Cui! Cui!" Topītis, neko nenojauzdams, iebāza galvu alā. Šai pašā brīdī es no aizmugures iegrūdu viņu ar kāju alā. Atpakaļceļa viņam vairāk nebija, un Topītis līda vien uz priekšu. Es ar interesi skatījos – pa kuru alas caurumu viņš izlīdīs ārā? Bet Topītis nerādījās… Sāku klausīties, pielicis ausi pie zemes. Jā! Apakš zemes izdzirdu klusinātas, bet negantas rejas. Sapratu, kādā nelaimē esmu iegrūdis savu draugu. Zināju, ka viņš nekad neatkāpsies, līdz viens no cīnītājiem būs pagalam. Kaut kas bija jādara. Sāku skriet uz mājām, kas atradās labu divu kilometru attālumā. Bez elpas ieskrēju pagalmā un paķēru no ugunsdzēsēju stenda lāpstu. Mājās neviena nebija, un, ja arī būtu, kurš tad man ko varēja palīdzēt? Tūlīt metos atpakaļ ar lāpstu rokās. "Ātrāk! Ātrāk! Varbūt sunītim tur jau pēdējā elpa?…" Kad atskrēju pie alām, vairāk nespēju raut gaisu plaušās un uz brīdi vienkārši nokritu zemē. Tad, drusciņ atelpojies, sāku klausīties. Krietnu brīdi nekas nebija dzirdams, un jau nospriedu, ka sunītis pagalam. Bet tad izdzirdēju klusas rejas tieši paugura virsotnē. Sāku rakt. Rejas kļuva skaļākas un pārvietojās tuvāk vienas alas izejai. Sāku rakt šīs alas ieeju dziļumā. Ala dziļi gāja dzeltenajās smiltīs, bet rakt bija viegli. Drīz bedres apakšā smiltis sakustējās, un parādījās tieva aste. Tas bija Topiks. Viņš vilka ārā āpsi ar dibenu pa priekšu, iekodies āpša kuplajā astē. Viņš atspērās, izvilka āpsi līdz pusei ārā, bet tad savukārt atspērās āpsis, sajutis āra gaisu, un atkal ierāva sunīti atpakaļ. Un atkal sunītis rāva viņu ārā, un tāda šurp turp kustība atkārtojās vairākas reizes. Nospriedu, ka izdevīgā brīdī jāuzgāž āpsim ar lāpstu pa krustiem. Sinhronizēju cirtienu ar regulārajām kustībām un piemērotā brīdī cirtu. Nelaimīgā kārtā tieši šai brīdī āpsis rāvās iekšā. Es mēģināju apturēt lāpstas cirtienu, bet pilnīgi apturēt lāpstu nespēju. Tās asmens smagi noslīdēja sunītim gar purnu, pamatīgi pāršķeldams lūpu. Topiks pārsteigts paskatījās uz mani, un viņa acīs kā grāmatā bija rakstīts: "Nu, tādu mudaku redzu pirmo reizi!" Es nometu lāpstu un metos bedrē. "Ak, kungs, ko es izdarīju? Topīti!… Topīti!…" Topiks piesardzīgi paskatījās, vai man nav kas rokā, tad sagrāba āpsi aiz astes un ar pēdējiem "pārsuniskajiem" spēkiem izrāva to ārā no alas kā korķi. Tagad bija mana kārta. Āpsim bija lieli, asi nagi un atņirgtajā rīklē divas spēcīgu zobu rindas. Bet es sapratu, ka tagad vairāk nedrīkstu ne baidīties, ne kļūdīties. Kailām rokām sagrābu viņu aiz kakla un izrāvu ārā no bedres. Āpsis bija liels un ļoti smags, bet es biju dūšīgs lauku puika. Vienkārši kā cīkstonis pārsviedu viņu pāri, atliecoties uz aizmuguri. Suns neļāva viņam nekur aizmukt, es izlēcu no bedres un paķēru labajā rokā lāpstu. Ar kreiso roku sagrābu āpsi aiz skausta un tagad situ ar lāpstu uz drošo. Sitieniem nebija spēka, jo ar vienu roku nevarēju atvēzēt smago lāpstu ar garo kātu, tāpēc cīņa bija ilga. Šķīda asinis. Sunīša, āpša un manējās arī. Drīz āpsis pagura, es satvēru lāpstu ar abām rokām un devu viņam vairākus spēcīgus cirtienus. Āpsis pārstāja kustēties. Biju aizelsies un pilnīgi bez spēka. Brīdi atpūtos. Slaucīju asinis no rokām un krekla. Man nebija lielu brūču, tikai daži plēsumi uz rokām. Topiks tikmēr plosīja āpsi. Atpūties gribēju nest medījumu uz mājām. Bet Topiks bija viņā stipri ieķēries un neļāva man viņu vilkt. Pacēlu āpsi gaisā, bet Topiks neatlaidās. Aizvilku šo tandēmu līdz bedres malai, pacēlu āpsi augstu gaisā, bet Topiks karājās gaisā, ieķēries āpša pakaļā. Nācas nospārdīt viņu ar kāju nost. Topiks atkrita no āpša un sāka pamazām nomierināties.
Tagad bija jāiet uz mājām. Pārmetu āpsi pār plecu, neskatoties uz tādiem niekiem kā briesmīgā smaka un uz muguras plūstošās asinis. Topiks visu laiku rūca un lēkāja, mēģinādams ieķerties āpsim vilnā. Pusceļā noguris apstājos. Noliku nesamo zemē. Topiks arī bija paguris un vairāk nelēkāja, bet tikai rūca uz mūsu ienaidnieku. Paskatījos uz āpša purnu. Uz tā sēdās odi. Liels burbulis uzpūtās uz lūpas. Sapratu, ka dzīvnieks elpo… Man negribējās viņu nogalināt, bet es neredzēju citu normālu izeju. Suns viņu neatstātu. "Piedod, āpsīt!" es domās palūdzu, tad notēmēju un devu stipru triecienu ar lāpstu pa kaklu.
Mājās atstāju viņu uz ratiem, jo nebija vairāk spēka novilkt viņam ādu. Apkopu savējās un sunīša brūces, kā jau mācēju un cik jau sunītis ļāva. Apdarījis vakara darbus, devos pie miera. Mājās, kā jau teicu, neviena nebija. Tēvs jau gulēja Rīgas slimnīcā, no kuras tā arī neatgriezās, bet māte nebija vakarā atbraukusi no Preiļu mežniecības, kur strādāja par grāmatvedi. Māsa mācījās Daugavpils Pedagoģiskā institūta pirmajā kursā. Abas ar māti viņas pārmaiņus atbrauca uzraudzīt māju, bet tomēr ne katru vakaru. Šoreiz biju viens. Rītā apdarīju kūts darbus, izslaucu govi, tad atgriezos pie mūsu vakardienas medījuma. Āpsis bija sastindzis ragā. Nebija nekādas vēlēšanās vilkt viņam ādu. Aiznesu āpsi līdz upei un uzliku viņa sastingušo ķermeni uz plosta. Pārcēlāmies uz Salu, un tur es apglabāju viņu kādā krūmu malā. Aizbērdams bedri, domāju, cik neglīti esmu izrīkojies, un svēti nosolījos nekad vairāk neaiztikt nevienu dzīvnieku. Aizkustinājumā gribēju pat atdot militāro godu, bet tad atcerējos, ka to nedara bez cepures. Tās tā arī palika pēdējās manas nozīmīgās medības, ja šo nepatīkamo epizodi var tā nosaukt. Pēc vairākiem gadiem mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Mēs nevarējām ņemt Topiku līdzi, lai arī cik stipri es pārdzīvotu par draugu. Topiks palika ar mūsmājas jaunajiem saimniekiem. Daudz par viņu domāju toreiz un līdz galam nevaru aizmirst arī tagad. Vēlāk uzzināju, ka viņš kritis suņu varoņa nāvē. Jaunie saimnieki viņu nemīlēja, un viņš pārcēlās uz netālo govju fermu. Tur viņš regulāri palaka slaukto pienu, gan jau kaimiņi deva viņam arī ko ēst, jo tie bija labi cilvēki. Kādu dienu fermā ieklīda traka lapsa. Nevienam nebija ieroča, un situācija bija diezgan dramatiska. Topiks iznāca pretī un saplēsa lapsu. Pats gan arī dabūja daudz brūču, jo nebija vairs tik stiprs kā jaunībā. Suņus toreiz neviens neārstēja. Pasauca jauno mežsargu, tas izveda viņu aiz fermas un nošāva…
Pēteris Alksnis
10.03.2023.