#SIF_MAF2022
Brāļi LAURIS un AIVIS MITENIEKI savulaik strādājuši ārzemēs, bet kopš 2017. gada abu nodibinātais uzņēmums "MittHus",
kurā ražo koka karkasa paneļu mājas, dod darbu arī citiem Mētrienas pagasta vīriem, kuri atgriežas dzimtajā pusē.
Aivis Zviedrijā un Norvēģijā strādājis vasarās, lai nopelnītu studijām, savukārt Lauris pēc skolas pabeigšanas gadu pastrādājis Madonā, tad devies uz Zviedriju, līdzi aicinot arī vairākus draugus.
Lauris Mitenieks: – Tobrīd tieši bija krīzes gadi, 2008.-2009. gads, vieglāk darbu bija atrast, aizbraucot uz Zviedriju. Tā nu pārcēlos tur, pa kādam momentam biju arī Latvijā, bet pavisam atpakaļ esmu kādu ceturto gadu. Es jau biju pieradis pie Zviedrijas, jutos tikpat brīvi kā Latvijā. Varbūt tur vairāk bija darba cēliens. Bet doma visu laiku bija, ka vajag veidot kaut ko šeit, lai var atgriezties atpakaļ. Lielākā daļa puišu, kas pie mums strādā, atgriezušies no ārzemēm; ar pusi no šiem puišiem kopā arī esmu licis tās mājas Zviedrijā. Esot Zviedrijā, gadījās iespēja šeit nopirkt ēku. Sākumā bija ēka un tikai tad ideja, ko te darīt. Zviedrijas pieredze noteikti tam pamatā, jo likām kopā koka karkasa mājas. Tāpēc radās doma – ja var likt kopā, kāpēc nevarētu arī ražot tos paneļus?
Aivis Mitenieks: – Ārzemēs daudz pastrādāju augstskolas laikā, lai varētu pa vasaras sezonu nopelnīt mācībām. Es vienmēr dzīvoju ar sajūtu – divi mēneši un pietiek. Gribas jau atpakaļ mājās. Lai arī šķietami vide un viss ir kārtībā, tomēr ir lietas, kurās piepildījumu sev nejūti, esot svešumā. Mežsaimniecība bija mans virziens, strādājot ārzemēs. Būvniecību pazīst Lauris, man labāk padodas sarēķināt kādus ciparus.
Strādāju Madonā bankā, bija reorganizācija, kas pirms kādiem desmit gadiem aizveda uz Jēkabpili. Dzīve tā iegriezās, ka varēju šim uzņēmumam vairāk pieslēgties un darboties; pēdējos gadus aizvien esmu te. Esam ar inerci uz Madonu atgriezties, nu jau sperti pamatīgi soļi tam. Ar sievu dejojam arī Mētrienas deju kolektīvā, katru piektdienu braukājam uz mēģinājumiem; piektdienās mums vienmēr ir arī uzņēmuma plānošanas dienas, saziņa ar klientiem.
– Kāds bija iesākums kā jaunajiem uzņēmējiem?
A. M.: – Puišu pieredze ārzemēs un tieši saistībā ar tāda veida būvniecību kā reiz noderēja. Pie pirmajiem projektiem tā iztēle un spēja bija ļoti svarīga; tagad jau mēs varam paņemt darbinieku no malas, kurš vienkārši grib strādāt, mācīties un ātri apgūt.
Ēka bija pamesta, pie tās bija daudz, ko darīt. Tad bija iespēja iestartēt pašvaldības grantu konkursā, kur saņēmām atbalstu. Arī četri inkubācijas gadi biznesa inkubatorā ļāva lielākiem soļiem iet uz priekšu, ieskrieties. Tā ir tikai ilūzija, ka aizbrauksi uz ārzemēm un sapelnīsi naudu; ne vienmēr tie iekrājumi izveidojušies tik būtiski, lai mierīgi varētu ko uzsākt.
– Nereti Latvijā pārmet par nodokļu politiku, attieksmi pret uzņēmējiem.
A. M.: – Skaidrs, ka nodokļi ir diezgan liela sloga daļa. No vienas puses – ir tā uzraugošā iestāde, bet no otras – pašvaldības, inkubatora atbalsts. Tas mums palīdzēja attīstīties, bet, paskaitot kopēji iegūto atbalstu, šai laikā nodokļos mēs noteikti nomaksājām vairāk. Ja valstij ir iespēja turēt šādas aktivitātes, man šķiet – ļoti veiksmīgi. Beigās tāpat valsts un reģions ir tikai ieguvēji. Ja tas ir veids, kā arī mēs kā uzņēmēji varam palīdzēt attīstīties valstij – nu labi. (Pasmaida.)
– Kādi bijuši šie gadi uzņēmumam "MittHus"?
A. M.: – Pēdējie gadi būvniecības jomā daudz saistījušies ar strauju izmaksu kāpumu un arī to, ka vispār būvmateriālus grūti dabūt. Bet kaut kā jau pamazām viss sakārtojas, jāspēj tikai darīt. Zviedrijā rūpnieciski ražotu ēku būvniecība ir krietni pazīstamāka, pēdējos gados arī Latvijā tā kļūst pamanāmāka. Lielākā daļa pirmo mūsu projektu aizgāja uz Zviedriju. 2020. jeb kovida gadā tieši sagriezās, ka uz Zviedriju sāka palikt grūti sūtīt, katru reizi atgriežoties, bija jāizolējas. Tad sākām apzinātāk piedāvāt koka karkasa paneļu mājas Latvijā – Pierīgā, Ādažos, Mārupē, arī Madonā.
– Vai izvēle atgriezties Latvijā sevi attaisno arī no ekonomiskā viedokļa?
L. M.: – Gan jau nopelnīt vairāk varētu Zviedrijā, bet dzimtās mājas ir mājas, tur vienmēr gribēsi atpakaļ, kaut vai pusi mazāk saņemot. Ne viss tomēr ir naudā. Visiem ir ģimenes un mājas šeit; domāju, visi, kas strādā ārzemēs, tomēr ar laiku gribētu atgriezties.
A. M.: – Ja ne visi, tad lielākā daļa noteikti; kādā brīdī jau tas nospēlē, ka gribi atgriezties mājās. Ja salīdzinām atalgojuma līmeņus, tie atšķiras, bet atšķiras arī dzīves dārdzība. Tāpat atšķiras, ka cilvēki apkārt ir ar citu mentalitāti – vari vai nevari pielāgoties. Visbiežāk, visdrīzāk būsi kaut kādā ziņā svešs. Kaut kur jau iekšā tā sajūta būs.
Lielākā gandarījuma izjūta ir, ka spējam dot darbu cilvēkiem arī vietā, kur jau vairs nav skolas, nav daudz darba devēju. Bet mēs paši te esam auguši; tā ir tā lielākā peļņa, ka šķietami dari lietas, par ko ir gandarījums, un arī citiem cilvēkiem ir iespēja strādāt un būt šeit. Kad redzi māju Zviedrijā un saproti, ka tā tapusi Mētrienā… tas dod lielu gandarījumu un lepnumu.
– Jaunā paaudze kļūst mobilāka, kā jūtaties, strādājot, dzīvojot laukos?
A. M.: – Skaidrs, ka morālā līmenī bēdīgi bija apzināties, ka skolu aizver. Bet vai tāpēc bērni tagad neiet skolā? Nē, iet, vienkārši brauc ar autobusu. Var piekrist šādam lēmumam no kaut kādas līdzekļu ekonomijas – ja tobrīd visā skolā bija palikuši tikai 20 bērni; laikā, kad mēs mācījāmies, bija krietni pāri 100. Sirdī grūti pieņemt, bet prāts jau saprot. Nevar arī pārmest cilvēkiem to, ka nevari atrast darbu, tāpēc kaut kur brauc prom. Tas ir pašsaprotami. Iespēja tepat uz vietas kaut ko darīt, arī kā kovida sekas – varbūt daudzi, nostiprinoties iespējai strādāt arī attālināti, saprot, ka laukos var dzīvot, var dzīvot arī mežā. Galvenais, lai ir internets (smejas), un varbūt pat tā jūties ērtāk.
21.02.2023.