#SIF_MAF2022
Kamēr vieni izvēlas savu turpmāko dzīvi saistīt ar ārzemēm un tur iedzīvojas, citi laika gaitā tomēr izlemj atgriezties dzimtajā pusē.
ILZE MEŠČERSKA ar bērniem pie vīra, kurš tobrīd jau kādu laiku strādāja Zviedrijā, pārvācās 2014. gadā. Ilgie periodi, ģimenei esot šķirtai, vienā brīdī nogurdinājuši. Tobrīd vecākajam dēlam bijuši 9 gadi, meitai 5; 2018. gadā piedzimis jaunākais dēls.
Pirmajā gadā Ilze izgājusi zviedru valodas kursus, un šobrīd viņa pat studē universitātē, lai kļūtu par pirmsskolas skolotāju – līdz diploma saņemšanai atlicis nepilns gads. Dzīvei Zviedrijā esot savas priekšrocības – bērniem skola esot pilnīgi bez maksas, līdz pat datoriem, pildspalvām, grāmatām un brīvpusdienām. "Arī universitātē izmaksas mēnesī ir apmēram 100 eiro par grāmatām – nekas vairāk nav jāpērk vai jāmaksā. Algas ir lielākas nekā Latvijā, tajā pašā laikā elektrība, benzīns, zobārsts, frizieris, auto serviss un pakalpojumi maksā vairāk. Domāju, ka pa šiem gadiem arī Latvijā daudz kas ir uzlabojies, bet daudz vēl jāizdara, lai cilvēki varētu nevis izdzīvot, bet gan normāli baudīt ikdienu un nedomāt, vai pietiks naudas līdz algai," vērtē Ilze Meščerska. Svešumā visvairāk pietrūkstot ģimenes, tuvinieku, tomēr saziņu atvieglo video sazvani, Meščersku ģimene regulāri arī brauc ciemos. Savās mājās Zviedrijā ģimene turpinot savstarpēji runāt latviski, skatīties latviešu televīziju un ēst kartupeļus ar kotletēm kā jau latvieši, Ilze nosmej. "Draugi un paziņas te ir, bet tomēr jau kaut kā līdz galam nejūties savējais – kā Latvijā," viņa atzīst.
ANNA AMEĻKOVA pirms 15 gadiem attiecību dēļ pārcēlās uz Vāciju, bet nu jau trešo gadu ir atpakaļ Madonā, kur savulaik strādājusi par skolotāju, izaudzinājusi divas meitas.
"Sākums Vācijā bija ļoti grūts, vajadzēja kādus piecus gadus, lai iejustos. Cītīgi mācījos, viņiem ir tāda "Tautas skola", kur visu ko piedāvā apgūt, tai skaitā arī valodas. Grūti arī tāpēc, ka man jau Latvijā viss patika, nebraucu tādēļ, ka muktu no kaut kā šeit vai meklētu ko labāku. Skaisti un jauki, protams, arī Vācijā, un tā bija nenovērtējama pieredze. Dzīvoju pie pašas Reinas, tā ka sanāca iepazīt arī Franciju," Anna pastāsta.
Ar laiku sākusi nodarboties ar savu sirdslietu – dejām, ko "Tautas skolā" pasniegusi arī vāciešiem. Tomēr, sasniedzot pensijas vecumu, arvien vairāk vilcis uz dzimteni, mājām. "Gribējās savu kultūru, valodu, ģimeni, mazbērniņus, draugus. Kontakts ar vāciešiem palicis, un nekad nesaki "nekad", bet šobrīd es gribu būt tikai Latvijā. Tveru šeit visu, ko varu un cik vien gadi atļauj, dejoju aizvien, vingroju, priecājos par mazbērniem, kuri ciemojas, tagad pat katru dienu dodamies uz Smeceres silu. Vācija ir brīnišķīga, bet Latvija ir ideāla," Anna novērtē.
21.02.2023.