#SIF_MAF2022
Reemigrācija ļoti bieži ir saistīta ar ģimenes apsvērumiem; tā arī Daira Briede pēc astoņiem Nīderlandē aizvadītiem gadiem kopā ar draugu Induli izlēmusi atgriezties Kalsnavas pagastā, plānojot ģimenes pieaugumu.
Atceroties to, kā savulaik izlēmusi doties uz ārzemēm, Daira nosmej: – Iepazinos ar tagadējo draugu, braucu pie viņa ciemos uz pāris nedēļām, bet paliku uz astoņiem gadiem.
Tolaik viņa nesen bija beigusi skolu, neesot bijis konkrētu plānu nākotnei. Induli iepazinusi viņa atvaļinājuma laikā – viņš tobrīd Nīderlandē strādāja jau pāris gadu.
– Tā jau nebūtu braukusi, bet sirds pavēlēja. (Smejas.) Tas bija 2010. gadā, tāds pīķa laiks, kad daudzi devās prom. Tai pašā dienā mana draudzene brauca uz Angliju, es – uz Nīderlandi. Dabūju arī pati tur darbiņu pie lielo melleņu lasīšanas, ar laiku – fabrikā pie bērnu rotaļlietu pakošanas. Pēdējos gadus strādāju šampinjonos, – pastāsta Daira Briede.
Viņa atzīst – visvairāk svešumā piesaistījusi iespēja vairāk nopelnīt, pat ja mazāk kvalificētā darbavietā. Uzsākt dzīvi un darbu Nīderlandē, ja ir zināma angļu valoda un pie kā palikt, bijis viegli.
Un tomēr vietējo attieksme pret iebraucējiem atšķīrusies. Daudziem bijušas pretenzijas pret poļiem, un latvieši kaut kādā mērā mesti pār to pašu kārti, līdz ar to draudzēšanās diži nevedusies, vietējie bijuši atturīgi. Latviešu, ar ko komunicēt, gan netrūcis.
– Nodzīvojām tur līdz 2018. gadam, bet tad atbraucu atpakaļ. Labi bija tur dzīvot, bet vilka uz mājām. Bija plāns par ģimenes pieaugumu, kas tur, iespējams, bērnu naudas un algas ziņā būtu pat bijis vieglāk, bet ļoti gribējās mājās. Gribējās arī, lai bērns uzaug latviskā vidē; protams, arī ģimene, vecvecāki ir šeit. Kas vēl ļoti būtiski – Nīderlandē, bērnam piedzimstot, pēc trim mēnešiem mammai ir jāatgriežas darbā, nevis kā Latvijā ar bērnu var pavadīt 1,5 gadus mājās. Triju mēnešu vecumā būtu bijis jālaiž bērnudārzā, vai jāmeklē aukle, ko man sirds noteikti neatļautu, vai vienkārši tad tikai viens no vecākiem var strādāt, – vienu no argumentiem atgriezties dzimtenē atklāj Daira.
Lēmumu atgriezties viņi "it kā" nenožēlojot. Indulis gan reizi pa reizei izsakoties, ka varbūt jābrauc atpakaļ, bet Daira esot ar visām četrām "pret".
– Ja nav bērna, tad – varbūt. Lai gan man pazīstama piedzemdēja bērniņu tur, mazie jau, protams, ātrāk pie visa pierod, bet mums pašiem tā mentalitāte tomēr ir cita. Protams, ir sava garoza šeit Latvijā, dzīves dārdzības līmeņa paaugstināšanās. Bet tur jau arī tas pats, dzīve bija diezgan dārga. Tā ka varam tik ļoti pat nesūdzēties. Labi, algas mums ir mazākas, bet Nīderlandē pavisam mazs dzīvoklītis – 800 eiro tikai par īri, plus vēl visi komunālie maksājumi, – nu salasās, – sieviete spriež.
Viņa atsākusi strādāt nesen, Indulis strādājot Madonā celtniecības jomā. Daira atzīst: – No algas atkarīga dzīves dārdzība, bet, piemēram, bērnu nauda Latvijā ir smieklīga –
ko par 25 eiro vari atļauties? Holandē reizi trīs mēnešos izmaksāja 300 eiro, un tas vēl bija tajā laikā. Latvijā viss it kā apmierina, bet, ja jāaizdomājas, ko vari vai nevari atļauties, protams, tas tā bēdīgāk. Viss jau vienmēr grozās ap naudu. Ir jāpiedomā, kur un kā tērēsi, bet nav tik traki. Ja abi strādā, tad var saplānot. Ļoti liels pluss ir tas, ka Madonas novadā par bērnudārzu nav jāmaksā vispār ne kapeikas; tas tiešām ir wow. Mamma Rīgā dzīvo, par to brīnījās un neticēja.
21.02.2023.