„Viss maksā tik, cik tas maksā"- esam jau esam iegaumējuši ikdienas bauslību, bet cilvēks? Cik maksā cilvēks? Pa logu izmestais mazulis, Sibīrijā sastingušais tūkstotis?
Un ko mēs atgūtu, ko pirktu, ja kāds šos miljonus izskaitļotu un papīra ķieģelīšos nokrautu aiz mūsu durvīm, ja ar Radītāja likumību neviens mūžs nav atkārtojams, no jauna dzīvojams, ja nevienu sāpi es nevaru tavā vietā ciest un tu nevari nomirt manā vietā, ja katra mīlestība ir viena un vienreiz, un sapnis un cerība, māja, dzimtene, darbs.
Kad dakterei Veronikai Stankēvičai svinējām 90, viņa priecājās par valdības aploksni un ziediem, bet skuma – par ko gan? Ka neiznāca laika parunāt par mūža guvumu – devumu, saskarsmi ar triju paaudžu Madonas novada ļaužu rūpēm, sāpēm, prieku un pateicību. Vai sauksim to par darba varonību vai vienkārši ikdienu – piecus, sešus gadu desmitus nogurdinoša, sarežģīta darba, stāvot kājās pie zobārsta krēsla poliklīnikā, mājās un slimnīcā pie sarežģītām žokļu kaulu bojājuma operācijām. Vēl pensijas gados viņa brauca uz lauku ciemu Biksērē – Sarkaņos.
Starp mūsu satikšanās reižu valodām, dziesmām, aizrautīgiem strīdiem par jaunāko grāmatu, filmu vai teātra izrādi allaž gadījās kāds traģikomisks stāsts par „baigo, neizraujamo ilkni vai gudrības dzerokli", kad iestrēgst knaibles, kalts vai urbis un pacients ar vaļēju muti jātransportē uz citu krēslu, ciemu pie cita… Nē, nē, Vera neuzsvēra, ka pie vecāka, gudrāka vai stiprāka. Gadījās arī tik smags variants, kad dakterei pacients, pie rokas balstot, bija jāpavada mājās, četri kilometri līdz Lejaszīlēm kādreiz bija putekļaini un mašīntukši. Tāpat gadījās, ka pateicīgs pacients pēc garām darba virsstundām vadīja mājās dakteri – šarmantu sievieti ar smagu tumšmatu pinumu pakausī, ar asprātīgu parunu vai dzejas rindu uz mēles.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 29.07.2008.
Autore: ILZE INDRĀNE
Foto no arhīva