Noslēdzot aktīvo dārza un meža velšu sezonu, ziema ir laiks, kad ir vairāk brīvu brīžu. Šai periodā ANDRIS FJODOROVS labprāt no klūgām pin dažādus groziņus, paplātes.
Interese par šo nodarbi radusies gana neviļus – pirms gadiem 4-5, ar sievu apmeklējot veikalu, acis priecējuši dažādi skaisti pinumi, bet maciņu gan ne. – Pateicu: "Es taču pats tev tādu groziņu uzpīšu!" Tad nu nācās arī pīt, – smejoties atminas Andris.
Pašmācības ceļā, pētot informāciju internetā, youtube meistaru video, sācis pīt pirmos groziņus. Tagad tie šķietot smieklīgi un neveikli, bet turpinājis prasmi pilnveidot ar praktisku darbošanos.
– Nekur neesmu mācījies, esmu domājis braukt pie citiem meistariem pamācīties, bet visas nianses diez vai atklāj, jo tā jau tomēr savā ziņā konkurence sanāk. Bijām aizbraukuši vienu reizi uz apmācībām Druvienā. Atbildes par klūgu sagatavošanu neguvu, jo tur pin no audzētajām klūgām. Man tieši interesēja, kurā laikā labāk griezt.
Braucu uz valsts mežu izcirtumiem, kur ataug kārkli, tā kā mūsu puse ar tiem bagāta. Pinu no tiem pašiem meža kārkliem, nepērku vai tie man nav speciāli iestādīti, kā profesionālākiem pinējiem. Es tik tālu vēl neesmu domājis. Man tas vienkārši ir, lai būtu, ko pa ziemu darīt. Draugi, paziņas, protams, jau ievērojuši, mēdz kādām dāvanām vai paši sev palūgt uztaisīt. Ja reiz patīk un paprasa, lēnā garā arī citiem uzpinu par simboliskām naudiņām. Patīk dāvāt prieku. Ja cilvēkam nevajag tik ļoti profesionālu darinājumu kā uz tirdziņiem, bet tīri praktiskai lietošanai, tad mani pinumi ir labu labie, – spriež Andris.
Sagrieztās klūgas jāliek sutināt, pēc tam jāmizo, un kamēr vēl sapin… laiks aiziet daudz. Tāpēc pārsvarā pīšanai viņš nododas no vēla rudens – kad beigusies ābolu un ogu sulu spiešanas sezona. Ar klūdziņām esot tā – nevarot iesākt un pamest uz vairākām stundām vai pat dienām. Ja materiāls ir izmērcēts, jāpin, kamēr vien klūdziņa ir lokana.
– Kad man ir laiks, kad ārā siltāks, aizbraucu, sagriežu, pārsvarā tas ir rudenī. Dzirdēts, ka citi griež arī pavasarī, ar lapām, bet tad pumpuru vietas paliek trauslas, cik zinu. Arī mazāka ķēpa bez lapām. Šie gan ir tikai mani novērojumi; aiz tā visa patiesībā ir teju vai zinātne. Esmu skatījies krievu, ukraiņu pinējus – katram būtībā ir savi uzskati, metodes, kas atšķiras; kas to lai zina, kas tad skaitās pareizākais, – atzīst Andris Fjodorovs.
Pastāvot arī metodes, kā klūdziņas "izbalināt" vai dabūt tumšākas – tad raksts pinumā izceļas. Tāpat esot pinēji, kas izmanto šķeltās klūgas, bet Andrim tās neiepatikušās. Ar veselu klūgu pīts groziņš sanākot krietni stingrāks un saturīgāks.
– Idejas trauciņiem, groziņiem pārsvarā nāk no sievas; viņa parāda un pajautā – vai šādu vari uztaisīt? Top dažnedažādākie pinumi – groziņi bez roktura, ar vienu vai diviem rokturīšiem, paplātes, groziņi ar koka vāciņiem – arī viss no dabiskiem materiāliem, eko-peko, – smejot teic pinējs.
Tāpat kā sievietēm adīšana, tamborēšana, tā arī pīšana no klūdziņām, protams, esot radošs process – aizrauj nemitīgi pamēģināt kādu jaunu rakstu, krāsu, groziņa formu un veidu.
– Meistariem ir jau atstrādāta forma – cik caurumiņu, cik klūgu vajadzīgs, lai konkrētas formas groziņš sanāktu. Es pinu no brīvas rokas, un nevaru pateikt, vai forma beigās sanāks garenāka vai apaļāka, tāpēc tas vienmēr ir radošais process un galarezultātā – pārsteiguma moments arī pašam. Kā visiem rokdarbniekiem, ir dienas, kad sanāk labāk un ir iedvesma, ir – kad ķeras un nesanāk. Glītāk un labāk sanāk, kad nav steigas, ir laiks tam nodoties, tad prāts atslēdzas un patiesi sanāk kā tāda meditācija, relaksācija, – viņš secina.
Savulaik madonieši, šobrīd Andris ar sievu dzīvo un saimnieko privātmājā Barkavā. Andris ir saimnieciskā darba veicējs.
– Sākumā spiedām ābolu sulu savām vajadzībām, nopirkām sulu spiedi, bet daudzus tas ieinteresēja, tad sākām to sniegt kā pakalpojumu. Kā rudens cēliens sākas, tā līdz pat rudens beigām spiežam ābolu un ogu sulu. Pavasarī, vasarā – dārza darbi. Lasām un iepērkam ogas. Tā ka brīvi ir tikai pāris mēneši sev pašam –
ziemā. Katrā ziņā garlaicīgi laukos galīgi nav. Pietiek kaut vai aizbraukt uz mežu, izstaigāt tepat pie Teiču rezervāta, būt dabā, vērot dzīvniekus – tas tiešām dod enerģiju, nevajag ne sporta zāli, ne slēpošanu, – Andris vērtē.
20.01.2023.