Pieci gadi ir laiks, kurā bērns kļūst par jaunieti un jaunietis – par pieaugušo, līdzīgu analoģiju var izmantot arī, runājot par mūzikas festivāliem, kas arī mēdz vai nu augt un attīstīties, vai dažkārt paliek zīdaiņa autiņos, brēcot pēc kāda, kas pabaros. Minēto taku ir nogājis un turpina mīt arī biedrības „Melnais Piens" organizētais festivāls „Sintētiskā Sircapziņa", kas norisināsies Madonas pilsētas estrādē 25. un 26. jūlijā.
No dažu domubiedru spontāni realizētās idejas par pasākumu, uz kuru pašiem patiktu aiziet (leģendārā festivāla „Sinepes un Medus" ietvaros), līdz pastāvīgam divu dienu festivālam ar nu jau bagātu tradīciju bagāžu – tādi ir „Sintētiskās Sircapziņas" piecu gadu nogriežņa abi gali. Tiesa, viena lieta ir palikusi nemainīga, un par to festivāla organizatoram Laurim Krievam ir īpašs prieks – cilvēkiem, kas pasākumu ir apmeklējuši, tas ir paticis. Kādam šķitīs, ka tas ir pašsaprotami, taču, ja man pašam nāktos atbildēt, cik daudz publisko pasākumu, kurus es pēdējo gadu laikā esmu apmeklējis, man ir snieguši gandarījumu un patīkamas emocijas, jāatzīst, ka tādu nav daudz.
– Man bieži vien pēc festivāla beigām cilvēki ir teikuši, ka šis tieši viņiem bija labs pasākums, īpaši cilvēki, kurus es nepazīstu un kuri nedzīvo Madonas apkaimē. Viņi neslēpj, ka brauc tieši uz šo pasākumu, jo nekur citur Latvijā tādā koncentrācijā un stilu dažādībā elektronisko mūziku baudīt nevar, – atzina Lauris Krievs.
Spēlēt dabū labākie
Festivāla galvenais uzstādījums joprojām ir izveidot pēc iespējas interesantāku programmu, kurā atspoguļotos viss, kas šobrīd Latvijā notiek konkrētā mūzikas stila lauciņā. Jau otro gadu dalībniekiem tiek rīkots konkurss, un Lauris neslēpj, ka aizvien biežāk aiz strīpas ir jāatstāj labi dīdžeji. Tas nav patīkami, taču, no otras puses, ir pozitīvi apzināties, ka dalībnieku interese ir liela un ka Latvijā elektroniskās mūzikas entuziastu pulks ar katru gadu top lielāks. Diemžēl realitāte ir tāda, ka „Sintētiskā Sircapziņa" daudziem elektroniskās mūzikas dīdžejiem Latvijā ir teju vai vienīgā vieta, kur publiski uzstāties, jo klubos visbiežāk manāmas vienas un tās pašas sejas. To apzinās arī paši dalībnieki. Daudzi pieteikuma anketās ir ierakstījuši, ka šī viņiem ir lieliska iespēja kaut kur uzstāties, savukārt citi norāda, ka ar savu uzstāšanos cer Latvijā popularizēt elektronisko mūziku un tās kultūru.
– Šiem cilvēkiem tas ir dzīvesveids. Darba laikā viņš, iespējams, uzvalkā un kaklasaitē sēž birojā un stumda papīrus, bet, atnācis mājās, pārvēršas par dīdžeju un sāk ķimerēt savu mūziku. Un mums ir liels prieks, ka šāds cilvēks tieši uz festivāla norises laiku paņem atvaļinājumu un dodas pie mums vai nu kā dīdžejs, vai kā apmeklētājs, – novērojumos dalījās viena no festivāla organizatorēm Ilze Bodniece.
Pēc Laura domām, ir attaisnojusies koncepcija, ka festivāls jārīko divas dienas.
– Nekad neesmu varējis saprast vienas dienas festivālu būtību, tas, manuprāt, vairāk ir koncerts. Festivāls ir tad, kad tu atbrauc ar savu telti un vismaz divas dienas nodzīvo pasākuma vidē un atmosfērā, ko veido gan cilvēki tev apkārt, gan mūzika. Daudzi, kas uz mūsu festivālu brauc no Rīgas, tā arī saka – jauki, ka varu uz pāris dienām izrauties no piesmakušā biroja un patīkami atpūsties skaistā vietā kopā ar patīkamiem cilvēkiem, baudot labu mūziku, – tā Lauris Krievs.
Šī iemesla dēļ viņš arī saka lielu paldies Madonas pilsētas domei, kas visus šos gadus festivāla organizatoriem ir atvēlējusi estrādi, kas šāda veida pasākumiem ir ideāli piemērota.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 24.07.2008.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva