Zināmā mērā šis princips Krievijā (tolaik arī Latvijā) pēc 1905. gada 17. oktobra cara manifesta nomainīja iepriekš pastāvējušo „Aizliegts ir tas, kas nav atļauts" saistībā ar vārda brīvību.
Pirms tam Krievijā preses izdevumus, arī grāmatas iespiest drīkstēja tikai tad, ja bija saņemta cenzūras atļauja. Viens no atļauju devējiem Rīgā kopš 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa bija Praulienas „Mauros" dzimušais Adrians Ruperts (1837-1907), kas darbojās arī kā pareizticīgo baznīcas vēsturnieks, skolotājs. Rainis viņam savulaik vētījis dzejoli „Vecais rupucis".
Nebija jau tā, ka pēc 1905. gada rudens iepriekšējā cenzūra beidza pastāvēt, formāli gan ieviesta iespēja aizliegt iespieddarba izplatīšanu pēc tā izdošanas. Ar tā saukto Galveno literatūras pārvaldi padomju laikā vajadzēja saskaņot pilnīgi visu drukāšanai paredzēto. Tā Madonas muzejā esmu redzējis kādus „Madonas Arāja" signāleksemplārus ar LKP apriņķa komitejas darbinieka atzīmi „Iespiest atļauts".
Gribu pieminēt vēl vienu novadnieku, kuram kāda saistība ar šo tēmu. Nepilnas trīs nedēļas Sabiedrisko lietu ministrijas Preses nodaļas vadītājs bija Kārlis Zvirgzdiņš (1904-1967). Preses nodaļā bija jāreģistrē visi preses izdevumi, preses tirdzniecības vietas, tāpat kinematogrāfi (kinoteātri), tātad jāsaņem atvēle to darbībai. Preses nodaļa izdeva atļaujas tulkotās literatūras izdošanai – „… lai ierobežotu mazvērtīgu tulkojumu izdošanu, ietaupot papīru latviešu autoru darbu izdošanai". Arī ārvalstu preses izdevumu tirdzniecība bija jāsaskaņo. Preses nodaļa sagatavoja aizliegto grāmatu un sēnalu literatūras sarakstu. Uzskaitītie uzdevumi un vēl citi attiecināmi uz trīsdesmito gadu beigām, Sabiedrisko lietu ministrija Alfreda Bērziņa vadībā izveidota 1937. gadā. Pirms tam līdzīgu pārraudzību, gan varbūt ne tik regulējošu, veica Iekšlietu ministrijas darbinieki. Ierobežojumi pieauga pēc 1934. gada valsts apvērsuma. Bija tolaik Latvijā arī ierēdņi ar tiešu amata apzīmējumu – cenzors.
Kārlis Zvirgzdiņš (viņa tēvs bija mana vectēva brālis. – I. Z.) dzimis Dzelzavas „Degumos", ko vēlāk sauca par „Degām". Mācījies vietējā pagastskolā, ministrijas skolā Jaungulbenē, 1917.-1920. g. – Madonas reālskolā. 1922. gadā viņš beidza Rīgas 1. vidusskolu un sāka tieslietu studijas Latvijas Universitātē, augstskolas diplomu ieguva 1938. gadā. Novadnieks darbojās žurnālistikā, piemēram, bija laikraksta „Pēdējā Brīdī" redaktora mētrēnieša Oļģerta Liepiņa (1906-1983) palīgs. Dzelzavietis pildījis arī Iekšlietu ministrijas informācijas un propagandas pārvaldes preses informatora pienākumus. Preses nodaļā pēc A. Bērziņa rīkojuma viņš iepriekšējo vadītāju Robertu Lapsiņu nomainīja 1940. gada 5. jūnijā. Pavisam drīz sekoja Latvijas okupācija. Jaunais sabiedrisko lietu ministrs ērglēnietis Pēteris Blaus (1900-1971) Kārli Zvirgzdiņu no amata atcēla. Vēlāk tai pašā gadā viņš Iekšlietu tautas komisariātā darbojās biedrību reģistra birojā. Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā jurists ar ģimeni nonāca Argentīnā. Iztika pelnīta apavu fabrikā Buenosairesā, bet nozīmīga bija līdzdarbība ASV iznākošajā avīzē „Laiks". Tās lasītājus viņš informēja par tautiešu dzīves notikumiem Dienvidamerikā.
Šo pagaro atskatu man gribējās atgādināt saistībā ar TV kanālu „Doždj". Elektroniskie saziņas līdzekļi šobrīd nomainījuši lielā mērā dienas laikrakstus. Tā nu Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) savā ziņā dara to, ko kādreiz Preses nodaļa.
Es TV „Doždj" vairāk sāku skatīties tieši Ukrainas Maidana un Krimas okupācijas laikā, sekoju notiekošajam Donbasā, man kanāla nostāja pret Krievijas rīcību likās skaidra un pieņemama. Protams, sava nozīme informācijas avota izvēlē bija arī valodas saprašanai. Vācu tekstu (tā mana kopš skolas laika apgūtā valoda) kaut cik spēju uztvert, ja nerunā ātri, ar angļu valodu grūtības lielākas. Nākamā aktīvāka pievēršanās šai televīzijai bija pirms un pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām. Un nu atkal kopš 24. februāra…
Tas gan nebija ilgi, Krievija telekanālu slēdza. Jaunu mājvietu tas vasarā atrada Rīgā. Pēdējā laikā to katru vakaru skatījos internetā, ne nu gluži visu, parasti ar datorpeli varēju izvēlēties man saistošāko. Par pārkāpumiem NEPLP atņēma kanāla raidīšanas tiesības. Vakarā pēc paziņojuma par telekanāla darbības pārtraukšanu Latvijā skatījos „Doždj" sagatavoto filmu, kurā salīdzināta nacistiskā Vācija un šodienas Krievija.
Neuzskatu, ka kanāls radīja riskus Latvijas valsts drošībai, bet man nav tās informācijas, kas Valsts drošības dienestam (VDD). Tāpat nezinu, vai VDD (vai varbūt tas jādara Satversmes aizsardzības birojam) 2019. gadā atgādināja tagadējā priekšnieka Ivara Āboliņa iekļāvējiem NEPLP sastāvā, ka žurnālists piecus gadus iepriekš jūsmojis par Putina runu sakarā ar Krimas nelikumīgo, noziedzīgo aneksiju un ka kādreiz to varētu izmantot pret pašu NEPLP.
INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
13.12.2022.