Katram gadalaikam piemīt sava burvība, kas ļauj izbaudīt tikai tam vien raksturīgo. Pavasarī priecājamies par dabas atmodu, vasarā baudām saules siltumu un apkārt valdošo krāšņumu, bet rudenī dodamies krāsaino lapu medībās uz skaistākajām vietām Latvijā. Ziemā, kad siltummīļiem tā vien gribas ieritināties mīkstā pledā un sasildīties pie kūpošas tējas tases, raugoties liesmiņās kamīnā, siltumu rada atmiņas no piedzīvotā ekskursijās un ceļojumos. Arī Mārcienas pagasta bibliotēkas vadītāja Egita Kalniņa ziemu sagaidījusi, sildoties atmiņās par ceļojumu uz Gruziju.
– Ceļojumā devos atvaļinājuma laikā augustā, kad Gruzijā bija ļoti karsti – pārsvarā +38 grādi. Visiem jau zināms, ka vislabāk atpūsties var, pamainot ikdienas vidi. Gruzija šim mērķim ir pat ļoti piemērota, jo kontrastainā vide tur pārsteidz ik uz soļa. Konkrēti šajā brauciena reizē mēs bijām astoņu dāmu grupa, no kurām iepriekš es pazinu tikai vienu. Tas arī ļāva domāt tikai par braucienu, kas kopumā ilga divpadsmit dienas. No Rīgas līdz Gruzijas galvaspilsētai Tbilisi ir 2229 km, un tiešais lidojums ilga 4 stundas un 20 minūtes. Gruzijā ir 3,7 miljoni iedzīvotāju. Tā atrodas Melnās jūras krastā, un piekrastes garums Gruzijā ir 57 km. Naudas vienība valstī ir lars. Mans ceļojums aptvēra Gruzijas rietumu daļu, un to visu es arī varu ieteikt apskatīt jebkuram. No Tbilisi pa dažādiem šauriem, līkumainiem un kalnainiem ceļiem tālāk devāmies uz Kutaisi, kas ir Gruzijas otra lielākā pilsēta. No 2012. līdz 2019. gadam Kutaisi darbojās Gruzijas parlaments, pilsēta ir ar tūkstošiem gadu senu vēsturi. Pasakainā kalnu zeme – Svanetijas reģions – atrodas Gruzijas ziemeļrietumu daļā, vietā, kur Kaukāza kalnu grēda atdala Krieviju no Gruzijas. Tas sasniedzams pa šķietami nebeidzamiem Kaukāza kalnu serpentīniem, ik pa brīdim apstājoties un ar aizturētu elpu vērojot kalnu ainavas. Savukārt Mestija ir kalnainās Svanetijas galvaspilsēta, un tā ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Svanetijas iedzīvotāji – svani – ir maza un kareivīga Kaukāza tautiņa. Ģimene ir katra svana cietoksnis, tādēļ radās tradīcija būvēt savu māju kā cietoksni, kas pasargātu gan no nelūgtiem viesiem, gan sniega un zemes nogruvumiem. Šai nolūkā tika būvēti līdz pat 25 metrus augsti torņi, – bagātīgajos ceļojuma iespaidos un atmiņās par uzzināto dalās Egita Kalniņa.
Viņa piebilst, ka svanu tornis bija aprīkots ar visu nepieciešamo, lai varētu atvairīt uzbrukumu un vajadzības gadījumā tajā patvertos ilgstoša aplenkuma laikā. Vislielākais skaits saglabājušos svanu torņu atrodams Mestijā un Ušguļi. Jaunākais no svanu torņiem ir vismaz 200 gadu sens. Pats galvenais Mestijas ainavā ir tieši svanu torņi. Pilsētas ainavā tie dominē un īpaši efektīvi izskatās uz kalnu fona, atgādinot, ka atšķirībā no pārējās Gruzijas Svanetiju neviens nekad nav iekarojis. Starp citu, tieši tādēļ gruzīnu cari grūtos laikos savas relikvijas un vērtības centās glabāt Svanetijā.
Apbur dabas un arhitektūras skaistums
– Ceļojuma laikā redzējām Enguri ūdenskrātuvi, tirkīzzaļos Enguri upes ūdeņus ūdenskrātuvē pirms Enguri HES aizsprosta, kas veido ko līdzīgu kalnu ezeram. Tika pabūts arī pasakainajā Bečo ielejā, kur pat asaras sariesās acīs, domājot par dabas skaistumu un varenību vienlaicīgi. Un, protams, Batumi, kas ir populārākā kūrortpilsēta Melnās jūras krastā, tas ir Melnās jūras rietumu piekrastē, ļoti tuvu Turcijai, un ir Gruzijas galvenais kūrorts un osta. Ūdens Melnajā jūrā bija silts kā piens. Batumi iesaku apskatīt kustīgo kompozīciju – Ali un Nino statujas. Astoņus metrus augstās tērauda sievietes un vīrieša figūras lēnām pārvietojas, pietuvojas viena otrai un pamazām kļūst par vienu, lai pēc tam atdalītos. Tās simbolizējot mīlestību, kas ir spēcīgāka par atšķirībām starp dažādām tautībām vai reliģijām.
Ceļošana man nozīmē jaunus iespaidus un zināšanas, jaunas tikšanās un atpūtu. Aizbraucot uz svešu valsti, mani visvairāk aizrauj daba, arhitektūra, vietējās tautas tradīcijas un valoda. Arī tradicionālā virtuve. Bet kārtējo reizi secināju, ka ēdiens nav tas, par ko es jūsmošu, būdama svešā valstī. Jā, tur ir garšīgs gandrīz viss, it īpaši jau augļi. Tradicionālie hinkaļi katrā vietā ir citādi, bet vienmēr garšīgi. Tie ir gardi un aromātiski pelmeņi gruzīnu gaumē. Hinkaļus ēd ar rokām, turot tos aiz mīklas „kātiņa" un izsūcot gardo buljonu. Hačapuri ir viens no populārākajiem un iecienītākajiem gruzīnu nacionālās virtuves ēdieniem. Šie gardie un sātīgie siera pīrāgi Gruzijā lielākoties tiek baudīti starp maltītēm. Arī mēs tādus jau paspējām iecienīt pārgājienu starplaikos, vienlaicīgi baudot kalnainos dabasskatus. Katrā Gruzijas reģionā esot sava hačapuri recepte. Vienā vietā tos gatavo no rauga mīklas, citā – no kārtainās mīklas, arī sieru izvēle dažādos novados ir atšķirīga. Tikpat dažāds var būt hačapuri izskats. Tas var būt apaļš, pusmēness formas vai kā baltmaizes laiviņa. Un zupa harčo, kuras dzimtene ir Gruzija… Gaļas mīļotājiem patiktu viss! Nogaršojām arī čačas uzlējumu uz persikiem un tarhūnu, kas atsauc atmiņā bērnības garšu. Kad gruzīns ir uzklājis galdu, tas ir pārpildīts un porcijas ir milzīgas, bet visiespaidīgākie ir kalnainie dabasskati, gruzīnu dziesmas un mūzika, – stāsta Egita Kalniņa.
Visu ceļojuma laiku grupu organizēja un pavadīja vietējais gruzīnu tautības gids vārdā Rezo. Egitai jau iepriekš bija radies priekšstats, ka gruzīni ir ļoti viesmīlīgi, bet izrādījās, ka viņu sirdis ir ļoti plaši atvērtas gan savējiem, gan svešiniekiem. Viņu pārsteidza milzīgais patriotisms, ar kādu Rezo stāstīja par savu valsti. Rezo arī neslēpa, ka viņam ir daudz draugu Latvijā, un izrādījās, ka šo gidu pazīst daudzi ceļotāji. Viņa mīlestība pret latviešiem esot radusies jau bērnībā, jo viņa vectēvs ir bieži braucis uz Rīgu.
Vieta, kurā ir vērts atgriezties
– Lai gan arī pie mums valda dažādība, Gruzijā visvairāk pārsteidza izteiktie kontrasti ik uz soļa. Taču skaistā, kalnainā daba ar savu pamatīgumu un nosvērtību to it kā līdzsvaro. Piemēram, pa ielām brauc auto gan ar stūri labajā, gan kreisajā pusē. Satiksme uz ceļiem ir haotiska, pie tāda braukšanas stila ir jāpierod. Pa ceļiem klīst govis, un šoferi cenšas tās apbraukt. Mūsu gidam tas vienmēr izdevās veiksmīgi. Uz ielām gan pilsētās, gan laukos redzami ārkārtīgi daudz klaiņojošu suņu. Kaislīgiem suņumīļiem un dzīvnieku aizstāvjiem tas nepatiktu. Visur ir atļauts smēķēt. Krita acīs netīrība un nekārtība. Atbraucot mājās, šķita, ka pie mums valda izcila tīrība un sakārtotība, arī mūsu Latvijas brūnaļas zina savu vietu un ievēro vispārpieņemtos noteikumus. Vari būt drošs, ka pēkšņi neiekāpsi kādā pļekā, – iesmejas Egita, piebilstot – lai gan ceļojuma sākumā šķiet, ka galvenais ir atpūta un jaunu iespaidu gūšana, brauciena noslēgumā jāsecina, ka vērtīgākais ir tas, ka šis ceļojums veicina domāšanu ārpus ierastā, kas paver citus apvāršņus un liek analizēt un salīdzināt.
– Man vērtīgi šķiet arī tas, ka par savu ceļojumu varu pastāstīt vēl kādam. Lai arī cits cilvēks, kaut neklātienē, sajūt un izzina ceļojuma garšu. Varbūt viņš agrāk ir bijis Gruzijā, un tad tas atsauc atmiņā patīkamo un piedzīvoto, veicina sarunu par kopīgu, mums interesējošu tēmu. Tā kā ikdienā strādāju Mārcienas bibliotēkā un mana bibliotēka ir arī iesaistījusies „Stāstu bibliotēku" tīklā, kas veicina un uztur nemateriālā kultūras mantojuma – stāstniecības – stiprināšanu un attīstību, ar savu Gruzijas stāstu šoruden viesojos Mārcienas un Barkavas pansionātos un Barkavas pagasta bibliotēkā. Ceru, ka Gruzijas sauli un teiksmaino dabu sajuta visi klausītāji. Ikvienam stāstniekam ir vajadzīgs arī klausītājs. Visvieglāk ir stāstīt, ja jūti klausītāju interesi un piedzīvo domu apmaiņu. Lai gan man vēl ir ļoti, ļoti daudz valstu, kuras ieraudzīt pirmo reizi, tomēr secinu, ka uz Gruziju gribētu aizbraukt vēlreiz. Sirds gavilē, un prātu pārņem pozitīvas un saulainas izjūtas, atceroties laiku šajā valstī. Un ir taču tik daudz vēl nezināmā! Arī tagad es neesmu izstāstījusi visu jau pieredzēto, ceļojums vienmēr paliks manā sirdī, prātā un sajūtās. Atmiņas uzvirmo atkal un atkal. Ceļojums – tā ir liela vērtība, – pārliecināta ir Egita Kalniņa.
2.12.2022.