Saulainā Kipra ir ceļotāju iecienīts galamērķis, kur arī vēl novembrī izdodas izbēgt no tumšām un drēgnām rudens, nupat jau ziemīgām Latvijas dienām.
Salu raksturo subtropisks klimats, gleznainas pludmales ar košu jūraszilu ūdeni, klintis un kalni, daudz un dažādu grūtības pakāpju pastaigu takas, aktīvās atpūtas iespējas, arheoloģiskie un vēsturiskie apskates objekti, modernas kafejnīcas – dzīvība šai salā pulsē cauru gadu.
Mazajā atvaļinājumā sauli vēl noķert devāmies laikā no 11. līdz
18. novembrim. Un, lai gan dažviet iestādes (piemēram, kafejnīcas, tūristu veikaliņi Aijanapā) jau bija slēgtas, oficiālā tūrisma sezona Kiprā skaitās visu cauru gadu, un vairums objektu darbojas.
Plānojot braucienu, protams, iepazināmies ar laikapstākļu prognozēm. Gluži kā mūsu "komforta vasara" šķita solītie +24…+25 grādi, naktī – ap +16. Visvairāk gadalaiku maiņu var just attiecībā uz peldēm Vidusjūrā, jo laikā no novembra līdz maijam ūdens temperatūra kļūst vēsāka. Tomēr arī peldēties +24… +23 grādos (kā ziņoja oficiālie dati) Vidusjūrā šķita tikpat patīkami kā vasarā Madonas ezeros.
Ņēmām vērā arī tūrisma nozares praksi, ka ne-sezonā un klusajā sezonā atvaļinājums var sanākt krietni lētāks.
Kopumā cenas Kiprā šķita gana pieejamas – dažviet viesnīcas sakarā ar ne-sezonu pat paaugstināja numuriņa klasi par to pašu cenu, ieejas biļetes mūsu izvēlētajos apskates objektos bija robežās no 2,50 līdz 4,50 eiro pieaugušajam, degviela un auto īre – lētāka, tāpat arī pārtikas produktu cenas veikalos – it kā nedaudz, bet tomēr zemākas nekā Latvijā. Kafejnīcu piedāvājumu, atkarībā no atpūtnieka izvēles, varētu salīdzināt ar Rīgas cenu līmeni.
Oficiālā valoda Kiprā ir grieķu un turku valoda, lielākā daļa iedzīvotāju attiecīgi grieķi (ap 77%) un turki (ap 18%). Jāpiebilst, ka sala ir sadalīta divās daļās – oficiālā Kipra, kas kopš 2004. gada atrodas Eiropas Savienībā, un Turcijas pārvaldītā Ziemeļkipra (Turcijas karaspēks, pamatojot to ar Kipras turku aizsardzību – cik pazīstams stāsts – iebruka 1974. gadā).
Dzirdēts, ka turki "sev savākuši" skaistāko salas daļu, taču sadzīve un vide tajā esot tālu no eiropeiskas. Paši par to necentāmies pārliecināties. Ir tūristi, kas dodas arī uz Ziemeļkipru, taču, piemēram, mūsu auto iznomātājs stingri noliedza ar auto doties šajā teritorijā, jo tajā nedarbojas iekļautā apdrošināšana un visi riski ir paša ceļotāja ziņā.
Ir gana daudz ko apskatīt oficiālajā Kiprā, kaut arī sala skaitās neliela. Apceļojām četras pilsētas – Pafosu, Limesolu, Larnaku un Aijanapu. Rupji rēķinot, no viena salas gala līdz otram (no Pafosas līdz Aijanapai) jābrauc vien divas stundas – ņemot vērā, ka uz lielās šosejas atļautais ātrums ir 100 km/h un vairums brauc vismaz uz 110-120 km/h. Turklāt braukšana notiek pa ceļa kreiso pusi, ar stūri automašīnai labajā pusē – gluži kā Lielbritānijā (kuras kolonija Kipra arī savulaik bijusi). Arī saistība ar Lielbritāniju Kiprai vēl saglabājas – par to pārliecināmies Kurionas arheoloģiskajā parkā, kur navigācija pēkšņi sāk norādīt nevis kilometrus, bet gan jūdzes līdz apskates objektam.
Kādreiz Kuriona bija viena no 10 Kipras seno valstu galvaspilsētām – ar teātri, tempļiem, villām, publiskajām vannām, mozaīku grīdām, kolonnām, templi, stadionu u. c. Pilsēta-karaļvalsts dibināta 12. gadsimtā pirms mūsu ēras, izvietota 70 metru augsta krasta virsotnē ar netraucētu, gleznainu skatu uz Vidusjūru. Plaukstošā pilsēta ietilpusi Senās Grieķijas, Romas un Bizantijas sastāvā, bet tās būves un daudzi iedzīvotāji gāja bojā zemestrīču (pēdējā postošākā bija 365. gadā mūsu ērā) un arābu iebrukumu rezultātā.
Kurionas arheoloģiskais parks, pa kuru varētu staigāt stundām, ir devis daudzus arheoloģiskos atradumus, un tas ir viens no objektiem, kurus Kiprā noteikti vajadzētu apmeklēt ne tikai vēstures un arhitektūras cienītājiem. Zīmīgi, ka šajā vietā satikām arī latviešus (arī daudzus citus tūristus, no kuriem, nenoliedzami, ļoti liela daļa ir tieši krievvalodīgo); taču patiesībā Kuriona atrodas Lielbritānijas Akrotiri un Dekelijas teritorijā. Kā izrādās, Lielbritānijai ir 14 aizjūras teritorijas, tostarp Kiprā.
Paši kiprieši, neteiktu, ka ir izteikti draudzīgi, bet tūristus uzņem labi, atsaucīgi, un gandrīz visi, pat lielveikalu palīgpersonāls, māk sarunāties pamata angļu un krievu valodā. Pie mīnusiem Kiprā noteikti varu minēt diezgan lielu nekoptību pilsētās, ceļmalās. Šķiet, ka šeit vēl pieņemts atkritumus izmest, kur pagadās, pat ja blakus būs atkritumu urna. Turklāt – kā jau dzīvniektiesību aizstāvei – ārkārtīgi apbēdināja milzīgais ielas kaķu skaits pie jebkuras ēkas, kur vien apgrozās cilvēki un var tikt pie kā ēdama. Vietējie dzīvniekglābēji no Lielbritānijas, kurus gadījās satikt, arī novērojuši, ka uz problēmu sakārtošanu ir kūtri gan vietējie iedzīvotāji, gan Kipras valdība – palīgos nākot Kiprā dzīvojošie ārzemnieki, nereti pat tūristi – uzslavēja arī Baltijas valstu sirsnību šai jomā.
Protams, redzējām vēl daudz citus interesantus, pozitīvi uzlādējošus un redzesloku bagātinošus apskates objektus, piemēram, milzu nekropoli Pafosā (pati pilsēta vien ir iekļauta UNESCO kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā). Par dabu, tās krāsām vien aizraujas elpa. Tāpēc noteikti ir vērts aizbraukt uz Kipru pirmo reizi un arī atkārtoti!
25.11.2022.