Nesen Latvijas radio klausījos sarunu par iespējamu kūdras izmantošanu enerģētikā. Pēdējos gadu desmitos tā praktiski pārtraukta, varu atgādināt par senākiem laikiem.
Pirms gadsimta, 1921.-1922. gadā (saimniecisko periodu tolaik skaitīja no 1. aprīļa līdz nākamā gada marta beigām), kurināmā izlietojums sadalījās šādi: iedzīvotājiem – 52%, dzelzceļiem – 20%, rūpniecībai – 9%, pārējais – valsts, pašvaldības, arī kara iestādēm. Vietējais kurināmais – 63% malka, 32% – koku atgriezumi, celmi, kara tranšeju koka daļas un 5% kūdra. Pirms pasaules kara Latvijas ostās ienāca akmeņogles no Anglijas, nu šis ievedums bija krietni mazinājies, gan arī pieprasījums bija mazāks, jo rūpnieciskā ražošana, salīdzinot ar 1913. gadu, kritusies. Latvijai tobrīd pamatā nācās rēķināties ar saviem resursiem. Kūdras īpatsvara audzēšanu kurināmā kopapjomā valsts vēlējās arī tādēļ, ka kokmateriālus uzskatīja par būtisku eksporta preci. Cits pielietojums „brūnajam zeltam" bija pakaiši kūtīs, pēc tam tie mēslojuma veidā nonāca laukos.
Galvenais kūdras nozares attīstības iniciators bija purvu zinātnieks Pēteris Nomalis (1876-1949). Cits darbinieks šajā jomā bija Ērgļu „Kalna Ramuļēnos" dzimušais Jānis Jagars (1894-1970), kas studēja Rīgas politehniskā institūta Mehānikas nodaļā, augstskolu beidza kā inženieris tehnologs. No 1919. gada viņa darbavieta bija Latvijas Zemkopības ministrijā. Ērglēnietis vadīja ministrijas Meliorācijas pārvaldes kūdras nodaļu, vēlāk to pārsauca par Zemju departamenta purvu pētīšanas nodaļu, tad Kūdras izmantošanas valdi. Komandējumos Beļģijā, Dānijā, Holandē, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā nodaļas vadītājs iepazinās ar citzemju pieredzi kūdras izmantošanā, apskatīja kūdras ieguves tehniku. Arī uz Latviju tika atgādātas izstrādes mašīnas, par to lietderīgumu gan tobrīd domas dalījās, pamatā tika izmantots roku darbs. Kūdras rakšana kurināmajam iepriekš nosusinātā purvā notika vasarā, tad sagatavotos „ķieģelīšus" krāva kaudzēs žāvēšanai. Taču 1920. gadu sākumā kūdras nozīmi mazināja lētu Silēzijas ogļu ievešana, tā nu 1922. gada vasarā Zemkopības ministrijā Jagara vadītā kūdras izmantošanas valde pārtrauca darboties. Turpmāk kūdru pamatā izstrādāja privātos vai kooperatīvos uzņēmumos, līdz 1938. gadā izveidoja nacionālo akciju sabiedrību „Kūdra". Lielāko nozīmi paredzēja kūdrai kā kurināmajam. Līdzās pakaišiem to vairāk izmantoja arī dārzkopībā augsnes bagātināšanai, jauns pielietojums bija siltumizolācijas plākšņu gatavošana. Ļoti daudzveidīgi kūdru izmanto šodien – arī tekstilšķiedru un medikamentu ražošanā.
1930. gadu otrajā pusē arī Aiviekstes spēkstacijā izmantoja kūdru – ar to kurināja tvaika katlu, kas darbināja ģeneratoru strāvas ražošanai reizēs, kad nepietika ūdens turbīnu jaudas. Lubāna ezera regulēšana bija samazinājusi caurteci Aiviekstē.
Lazdonietis Juris Mazūrs (1905-1990) pēc Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes absolvēšanas ieguva inženiera elektrotehniķa grādu. Pēc kara viņš strādāja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Enerģētikas (vēlāk Fizikāli enerģētiskajā) institūtā, pievērsās Latvijas enerģētikas resursu vērtēšanai. Viens no priekšlikumiem īstenojās kā Rīgas termoelektrocentrāles (TEC) būvniecība Čiekurkalnā 1950. gadu vidū. TEC līdz Pļaviņu HES uzcelšanai bija lielākais elektrības ražotājs republikā, reizē arī piegādāja siltumu galvaspilsētas centrālapkurei. Pirmajās desmitgadēs TEC kā kurināmo izmantoja kūdru, ko piegādāja no Sedas purviem. Pirms Otrā pasaules kara bija iecere ar kūdru kurinātu elektrostaciju celt tieši līdzās Sedas purvam. Gadsimtu mijā notika Rīgas TEC rekonstrukcija, nu tajā pamatā izmantoja dabasgāzi.
Astoņdesmitajos gados arī es kādas ziemas krāsni kurināju ar Aizkujas kūdras briketēm.
Pirms simt un arī piecdesmit gadiem īpaši neuztraucās par kurināšanas atlieku iespaidu uz pasaules klimatu, šodien saprotam, ka tā izmaiņas saistāmas arī ar purvu pastāvēšanu.
INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
9.11.2022.