Varakļānos ir savs īpašais "Ko-vids" – GUNĀRA PUNTUŽA no koka darināts velosipēds, kas tapis pirms diviem gadiem mājsēdes laikā. Ar humoru pieejot pandēmijas ieviestajiem sadzīves ierobežojumiem, braucamais ieguvis šādu nosaukumu, un darinātājam tas jau trīs vasaras ir labi kalpojis, braucot uz darbu, piedaloties pat Varakļānu novada svētku velobraucienā.
– Šogad ar "Kovidu" piedalījos velobraucienā un biju sapucējies arī ar paša gatavotu koka tauriņu un koka brillēm. Rezultāts – viss kā vajag – savā vecuma grupā ieguvu koka medaļu – 4. vietu, – nosmej Gunārs.
Ne vien mājsēdes laikā, bet arī ikdienas brīvajos brīžos Gunārs Puntužs izvēlas būt aktīvs, radoši darboties, praktiski liekot lietā apgūto amatu – kokapstrādes inženieris-tehnologs. Idejas tiek noskatītas un pēc savas gaumes pielāgotas no interneta.
Aptuveni pēc mēneša viņš svinēs apaļu 60 gadu jubileju, un Gunārs secina, ka dzīves lielāko daļu aizvadījis Varakļānu vidusskolā – 12 gadu tajā mācoties un jau 26. gadu strādājot par direktora vietnieku saimnieciskajos jautājumos. Izaudzinātas trīs meitas, vecvecāki ir bagāti ar sešiem mazbērniem – četriem mazdēliem un divām mazmeitām. Viena meita ar ģimeni dzīvojot tepat Varakļānos, 10 kilometru attālumā – otra meita ar ģimeni, savukārt trešā – Vācijā.
Braucamais tapis arī mazbērniem – koka dip-daps mocīša veidolā ar atveramu "bāku" končiņām vai kam citam.
– Koks vienmēr man ir paticis. Vectēvs bija galdnieks namdaris, brālēns ir galdnieks, tā ka mazliet tas ir asinīs, – viņš teic par savu aizraušanos. Viss top sev, pasūtījumam vai dāvanām – minimāli. – Man jau daudzi teic – tu taču varētu tirgoties! Bet tur uzreiz būs klienti, viņu vēlmes, termiņi. Šobrīd varu darīt, ko, kā un kad es gribu. Nav uz citiem jāskatās – darini tikai sev, – Gunārs secina.
Viens no iecienītākajiem koka izstrādājumiem, ko veidot, Gunāram esot krēsls – universāls objekts arī sadzīvē. Uz tā var gan apsēsties, gan pakāpties, gan kaut ko uzlikt, gan, saliekot vairākus kopā, – apgulties. Šobrīd top četri ķebļi, katrs ar savu atšķirīgu virsmu; pirms laika izveidots arī koka rāmis šūpuļkrēslam, moderna dizaina atpūtas krēsls. Gunārs rāda sētas žoga panelim līdzīgu plāksni un jautā – kas tas varētu būt? Ar vienu rokas vēzienu plāksne salokās un transformējas ļoti ērtā dārza krēslā (kas ziemas sezonā noteikti ir ērti uzglabājams). Skaisti, moderni un praktiski!
Zīmīgi, ka Varakļānos saules pulkstenis atrodas ne tikai centrālajā laukumā, bet arī Gunāra pagalmā – izdomājis tam ideju, izpildījums – akmeņkaļa un pulksteņu meistara. – Kungs ar spieķīti, kas kalpo kā rādītājs, noskatīts no iecienītā viskija etiķetes. Laiku rāda precīzi, saules pulkstenis ir orientēts uz ziemeļiem un izstrādāts tieši Varakļānu platuma grādiem. Vienīgi – tas rāda ziemas laiku, jo pārregulēt nevar, bet nupat jau saules pulkstenis sāks rādīt pareizi, – nosmej Gunārs Puntužs.
Interesants atribūts ir pudeles turētājs ar atveramu krāniņu. Kāpēc pamatnē metamais kauliņš? Gunārs atjoko: – Viskiju nedzer, bet gan bauda. Kad sāc to dzert, nezini, ar ko beigsies – tā ir kā laimes spēle, tāpēc – metamais kauliņš. (Smejas.) Nupat arī dāvanai tāds pasūtīts.
Vēl viens projekts tapšanas stadijā ir divvietīga kanoe laiva ar airiem. Tā vēl jānolako, jāuztaisa sēdekļi, taču ūdenī laiva ir jau izmēģināta – negrimst, negāžas, brauc.
– Darbos pamatā izmantoju Rēzeknes saplāksni; laiva ir aplīmēta ar stiklšķiedru, epoksīdu. Mēs vismaz reizi gadā ar meitām, viņu draugiem kaut kur ar laivām izbraucam. Pa ziemu laivu pabeigšu, tad nākamajā sezonā ar savu jau varēšu braukt, – teic koka meistars.
Radošo ideju realizēšanai viņš pamazām izveidojis darbnīcu; savulaik kūts ēkā turētas cūkas, gotiņa, taču jau kādu laiku ar naturālo saimniecību vairs nenodarbojas. Tagad šeit kārtīgi sarindoti darba instrumenti, jāieliek vēl grīda un krāsniņa, lai ziemā nesaltu kājas.
– Vēl es ik pa brīdim uztaisu kādu krustu. Tas aizsākās tā. Ar sievu esam staigātāji, ejam tuvākos, tālākos pārgājienos, pa kalniem. Katru gadu Līgo naktī ejam apkārt kādam no ezeriem. Ir apiets Lubānas, Rāznas, Ludzas ezeram, šogad gājām ap Ežezeru. Līgo naktī izejam un uz rītu esam atpakaļ. Sākām staigāt pa Varakļānu novadu, un pamanīju, ka kādreizējie sādžu krusti kaut kur ir labākā stāvoklī, citur – bēdīgākā. Tāpēc izlēmu, ka vajag atjaunot vai izgatavot no jauna. Cepuri nost vietējiem uzņēmumiem – materiālus krustiem man vienmēr ir ziedojuši, atbalstījuši, es uztaisu. Vietējie palīdz vietu sagatavot, zāli izpļaut, krūmus izcirst, lai nav džungļos ieaudzis. Pa kādam krustam jau ir uzstādīts, vēl kāds pieremontēts. Varakļānu novadā esmu apsekojis 32-33 šādas vietas, varbūt cilvēki arī var atsaukties (mob. tālr. 29749640), pastāstīt, kur krusti ir bijuši, bet vairs nav. Tas man ir pat ne kā hobijs, bet jūtu kā pienākumu, goda lietu, jo katoļu baznīca arī ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, – iedzīvotājus, kas zina šādas vietas, aicina atsaukties Gunārs Puntužs.
28.10.2022.