Septembra beigās daudzviet novadā, tostarp Ērgļos, Eiropas Sporta nedēļas #BeActive ietvaros tika rīkots aktīvi izzinošs pārgājiens pa Ērgļu pakalniem. Šī pārgājiena īpašā odziņa bija tas, ka kalni ved arī lejup, šai gadījumā – pat krietni zem zemes, – pārgājiena dalībniekiem bija iespēja nokļūt kādreiz ļoti slepenajā un arī šobrīd ne visiem pieejamajā Ērgļu sakarnieku pazemes bunkurā.
Nenoliedzami, Ērgļi, kalnainais apvidus un vēsturiskie pieturpunkti paši par sevi saista apmeklētāju un tūristu uzmanību, jo sevišķi šobrīd var doties baudīt zelta rudens skatus tepat novadā (ir izveidoti dažādi tūrisma maršruti, mazais un vidējais pārgājiena aplis pa Ērgļiem). Taču iespēju iepazīt pazemes bunkuru, par kura esamību informācija nemaz tā nav atrodama, noteikti nedrīkstēja laist garām; un pēc pārgājiena dalībnieku skaita, šķiet, tā bija secinājuši daudzi.
Kārlis Šmits un Juris Šaudiņš, kādreizējie šī sakarnieku bunkura darbinieki, pastāstīja par tā vēsturi un darbību. Bunkurs izveidots tādēļ, lai apkalpotu sakaru kabeli Maskava-Rīga (ar laiku arī citus kabeļus), ko tika izbūvējusi padomju savienība pagājušā gadsimta 60. gados.
– No Maskavas uz Rīgu šādas stacijas tika būvētas ik pēc 170 kilometriem, kopumā astoņas. Latvijā stacijas uz šī kabeļa ir trīs, bet Latvijā bijām vienīgie, kuri ierakti zemē, bunkurā. Bunkurs ir uzbūvēts tā, lai varētu izturēt gan atomkaru, gan ķīmisko karu. Visas iekārtas ir iekšā, ir artēziskā aka 100 metru dziļumā ierakta. Tur varētu dzīvot, būtu sava elektrība, ūdens, – vērtēja Kārlis Šmits. Krievi pat vienubrīd nobijušies, ka bunkurs ierakts par seklu – amerikāņi varēšot sabombardēt. Uztaisījuši lepnu projektu par apmēram 5 miljoniem rubļu, ka aiz apakšstacijas raks bunkuru. Tomēr nācis Latvijas neatkarības laiks, valsts bunkuru nepārņēmusi, atdevusi "Lattelecom", kas laiku strādājis, bet tad sākusies štatu samazināšana.
Kārlis Šmits sakarnieku bunkurā nostrādājis 33 gadus, līdz 2001. gadā sakari izslēgti. Viņš atminas, ka objekta uzturēšanā maiņās strādājuši ap 60 cilvēku. – Lai varētu šajā pagrabā strādāt, bija vajadzīgi izglītoti cilvēki, elektroinženieri. Nezinu, kāpēc neņēma no Latvijas – no Rīgas Politehniskā institūta, bet tika sūtīti no Ļeņingradas. 1967. gadā tika uzbūvēta viena 24 dzīvokļu māja, kas ir pretī pagastmājai. Ja strādāji – tev dzīvoklis. Tam, kas aizgāja pensijā, dzīvoklis arī pienācās. Bet, ja dzēri un uz darbu negribēji nākt, padzina. Ar laiku palielinās sakari, kabeļu skaits, darbiniekus ņem, bet nav, kur dzīvot. Tad izcīnīja vēl trīs dzīvokļu mājas, pa 18 dzīvokļiem katrā. Kopumā šis bunkurs Ērgļiem ir uzdāvājis 78 dzīvokļus. Tolaik bija tā, ka trīs gadi obligāti bija jānostrādā nozīmētajā vietā. Visi, kas no Ļeņingradas tika sūtīti, – trīs gadi paiet, un viņi paceļ cepuri, jo te nav ko darīt, ir latviska vide, Ērgļos palika tikai kādi trīs. Cilvēki nāca un gāja. Sāku uzvārdus rakstīt. Salasīju ap 150 cilvēku, kas kādu laiku te strādājuši, – viņš atminējās.
Šai objektā valdījusi arī liela slepenība. Uzbūvēts žogs, caurlaides būdiņa ar vārtiem, jo iekšā tikt varējuši tikai tiešie darbinieki un padomju instances. Pat neviens darbinieku tuvinieks visus šos gadus nav varējis aiz vārtiem nokļūt un bunkuru paskatīties.
Kādreizējie darbinieki izvadāja pa pazemes plašajiem līkločiem; grūti pat būtu nosaukt kopējo telpu skaitu! Kārlis un Juris iepazīstināja ar savu darba ikdienu, dažādajām iekārtām, kas bunkurā bijušas (dažas saglabājušās vēl šodien), tehniskajām niansēm, kā kas tolaik darbojies. Nokāpjot bunkurā, varētu teikt, ka tas ir gana labi saglabājies, lai gan laika zobs, protams, krietni jūtams. Visvairāk pārsteidza tas, cik plašas telpas aizvijas aiz pirmajiem koridoriem, kas pagraba tumsā nezinātājam sāka atgādināt labirintus.
Šobrīd šī teritorija un bunkurs atrodas privātīpašumā; kādreizējie darbinieki ir sprieduši, ka šeit varētu izveidot lielisku tūrisma objektu, tomēr tas prasītu arī lielus ieguldījumus. Tādēļ vismaz pagaidām objekts nav apmeklētājiem plaši pieejams. Varbūt kādreiz šāda pārdroša iecere īstenosies.
7.10.2022.