Nedēļai ritot, joprojām domāju par kalniem un to virsotnēm. Ne tām lejām vai pakalniem, ko, cīnoties par algu paaugstināšanu, šoruden iziet skolotāji un viņu arodbiedrība, bet reāliem, dabiskiem un ilgu piesūcinātiem kalniem tepat netālajā aizrobežā. Un interesanti (vai pavairojoši), ka mans septembra ceļojums uz Polijas Tatriem šogad bija trīskāršu kalnu piedzīvojums.
Vispirms jau, ienākot viesnīcas mājoklī, te sagaidīja gaļas kalni. Svaigā gaļa pēc cūku bērēm smaržoja un burtiski pletās uz galdu galdiem pa visu priekštelpu. Saimniece un viņas palīgi šķiroja, dalīja, kārtoja, ko no visa kūpināt (reiz uz kūpinātavu esot atvilcies lācis), ko likt saldētavā, ko vienkārši pannā vai katlā. Un poļu saimnieces meistarstiķus varējām izbaudīt maltītēs visa ceļojuma garumā, kad ik vakaru atgriezāmies no pārgājiena vai rīta stundās – pirms ceļa. Savukārt par gaļas kalnu apjoma vajadzību liecināja fakts, ka septembra otrajā pusē ciematiņā apmetas vairāk nekā tūkstotis cilvēku, kas gadu no gada cits citu stiprina un tiekas svētīgā kopībā – anonīmo alkoholiķu biedrības rīkotajā pasākumā.
Ar ceļojuma otro kalnu grupu sastapos dabā – ar augsto Tatru pasakaino ainavu un to, cik vizuāla, bet nopietna ir kāpšana, piemēram, līdz Sviņicai, kuras virsotne ir 2300 metru v. j. l. Ķēdes un prasme pie tām turēties, sastaptā jauniete, kura panikā spēja izpildīt tikai līdzbiedra komandas ("Tagad soli pa labi, tagad – kāju uz priekšu…"), ļāva apzināties, ka kāpējam augstajās virsotnēs jābūt kaut minimāli sagatavotam gan psiholoģiski, gan fiziski. Atmiņā atausa uzraksts pie svētā brāļa Alberta svētnīcas vienā no Tatru ielejām: "Kalni šķīsta un pieprasa šķīstīšanu. Kalni šķīstī no egoisma un patmīlības, no augstprātības un lepnības. Kalni ir lieliska telpa, lai iegūtu uzticību meklēšanā. Kalni māca meklēt, māca pacietību. Tie šķīstī no egoisma, kad vajag dalīties ar maizes gabalu vai cukura drupatu vai kad vajag atkāpties no saviem plāniem, lai glābtu otru cilvēku, bieži nepazīstamo. Kalnu cilvēks nav tas, kurš māk staigāt pa kalniem un kuram tas patīk, bet tas, kurš ar kalniem māk dzīvot ielejās. Kad cilvēks jūtas kā punduris kalnu milzīguma priekšā un, pazīstot sevi pašu, savu iekšieni, savas iespējas, savu pašnepietiekamību, soli pa solim iegūst vienu no visdārgākajām cilvēka īpašībām – pazemību."
Jā, par mana ceļojuma trešo kalnu grupu kļuva tajā gūtās garīgās atziņas. Brīvajos vakaros bija iespēja klausīties konferences par pravieti Eliju, kurās saklausīju patiesības, kas aktuālas joprojām: Dieva plāns cilvēka dzīvē nav atklāts, ir jābūt pacietīgam. Tas savā ziņā saistās ar "mannas mentalitāti", jo manna (Vecajā Derībā) ir žēlastība uz vienu brīdi. Tāpēc jābūt garīgā nomodā vienmēr. Pravietis Elija dzīvoja radikālu dzīvi, radikālu ne tikai mācībā citiem, bet bija prasīgs vispirms jau pret sevi. Kalpošana to rosina – prasa, lai mēs būtu autentiski un neietu uz kompromisiem.
23.09.2022.