Apritot 85 gadiem, kopš "Iedzēnos" tika izveidota dārzniecība, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs sadarbībā ar "Iedzēnu" tagadējiem saimniekiem 10. septembrī Bērzaunes pagasta "Iedzēnos" aicināja uz dārzniecībai un tās selekcionāriem veltītu pasākumu.
Pasākumā ar nosaukumu ""Iedzēniem" 85: Stādīt dārzu – ticēt rītdienai" tika uzsvērts, ka augļu koki ir neatņemama Latvijas dārzu sastāvdaļa un nereti tajos ir sastopamas "Iedzēnos" selekcionētās ābeles ‘Agra', ‘Alro', ‘Atvasara', ‘Forele', bumbieres ‘Sēlija', ‘Vidzeme', ‘Suvenīrs', saldie ķirši ‘Iedzēnu dzeltenais'. Arī daudzu citu augļu koku šķirņu izcelsme ir Madonas novada "Iedzēnu" dārzniecība, kur tika radītas desmitiem tūkstošu jaunu, Latvijā vēl nebijušu ābeļu, bumbieru, saldo ķiršu un Kaukāza plūmju.
Tā kā ir ražas laiks, Dobeles un Pūres augļkopji līdzi bija atveduši un sagatavojuši "Iedzēnos" selekcionēto 34 ābolu un padsmit bumbieru šķirņu izstādi – tik skaisti un gardi vietējie augļi.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieki bija izveidojuši izstādi, kas veltīta "Iedzēnu dārzniecības" vēsturei. Patlaban šī izstāde no kādreizējās "Iedzēnu" administratīvās ēkas ir pārcēlusies uz Madonas muzeju, kur to interesenti var apskatīt.
Viesi novērtēja, ka par daudzām vietējām šķirnēm atzinība pienākas izciliem latviešu selekcionāriem – Aleksandram Maizītim, Robertam Āboliņam un Rūdolfam Dumbravam. Pateicoties savam entuziasmam, viņi spēja izveidot augļkopības un selekcijas saimniecību, kur radītas mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērotas, izturīgas šķirnes ar labām garšas īpašībām. Daudzas atpazīstamas ārpus valsts robežām.
Uz salidojumu, kas veltīts "Iedzēnu" dārzniecības 85 gadu jubilejai, bija ieradušies bijušie darbinieki, strādnieki, kaimiņi, draugi, arī speciālisti. Pasākumā ar saviem lasījumiem piedalījās Dr. biol. Laila Ikase no Dārzkopības institūta, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, Pētera Upīša dārzkopības muzeja vadītāja Inese Šinta, Dr. agr. Māra Skrīvele, Madonas muzeja darbinieki un "Iedzēnu" dārzu un ēku tagadējās saimnieces Ievas Galiņas ģimene.
Todien tika uzklausīti daudzi atmiņu stāstījumi, fakti par dārzniecības vēsturi, dažādiem pētījumiem, kā arī "Iedzēnu" nozīmi un devumu Latvijas augļkopībā.
Madonas muzeja kultūrvēstures nodaļas vadītājs Reinis Auziņš, kas daudz darba veltījis, lai interesenti varētu aplūkot izstādi par "Iedzēnu" dārzniecību, uzsvēra: – Šis ir "Iedzēnu" dārzniecības 85. jubilejas gads.
– Šogad 11. maijā atzīmējām Aleksandra Maizīša 110. jubileju. Kad Malnavas vidusskolas absolventi Aleksandrs Maizītis un Roberts Āboliņš 1937. gadā pārcēlās uz "Iedzēniem", viņi sāka stādīt augļu dārzu un veidot dārzkopības saimniecību. Veidojot izstādi, apzināti centos izvairīties no 90. gadiem, kad sākās privatizācija, arī "Iedzēnus" skāra daudzi nesmukumi. Arī savstarpējās nesaskaņas bija pie vainas, kuru dēļ tika likvidēta augļkopības un selekcijas saimniecība. Materiālus izstādei ņēmu no muzeja krājuma, no daudzajiem iespieddarbiem, komunicēju ar bijušajiem darbiniekiem. Ļoti daudz izstāstīja Maija Galiņa. Veidojot izstādi, apjautu, cik nozīmīgu darbu paveikuši trīs selekcionāri – Aleksandrs Maizītis, Roberts Āboliņš un Rūdolfs Dumbravs, – sacīja Reinis Auziņš.
– Nostrādāju "Iedzēnos" no laika, kad tika uzbūvēta laboratorija, līdz Atmodai 1992. gadā, kad laboratorija beidza darbu. Administratīvo ēku atvēra, laboratorija sāka darbu 1983. gadā. Selekcijas pētījumi jau tika veikti gadiem, bet mēs tolaik bijām pirmā sertificētā laboratorija laukos, kura sāka noteikt augļu ķīmisko sastāvu. Uz mūsu laboratoriju veda analīzes gan no Pūres, gan Dobeles, gan Smiltenes, – atmiņās dalījās Maija Galiņa. Viņa piebilda, ka novērtē Latvijā atzītākās augļkopības speciālistes Māras Skrīveles piedalīšanos pasākumā: – Viņa vienmēr daudz sadarbojusies un vēl arvien turpina sadarboties ar dažāda līmeņa dārzkopjiem – gan mazdārzniekiem, gan komercdārzniekiem. Tautā par viņu mēdz teikt – visu augļkopju Māra. Augļkopji zina, ka Māra Skrīvele vienmēr būs saprotoša, neliegs padomu un iespēju robežās – nesavtīgu palīdzību.
Uzrunājot "Lejas Vāveru" saimnieci Ievu Galiņu, kas "Iedzēnu" dārza pirmos 8 ha iegādājās 2018. gadā, centos izdibināt, kā novērtē mūsu selekcionāru devumu dārzkopībā, vietējo šķirņu selekcijā.
– Tas ir nenovērtējams devums Latvijas augļkopības attīstībā, trīs cilvēki ar savu aizraušanos un zināšanām veltīja visu savu dzīvi pētniecībai, zinātnei un dārzkopībai, lai radītu tieši mūsu laikapstākļiem atbilstošas jaunas šķirnes, slimību izturīgas un garšīgas. Man šķiet, ka katrā dārzā ir kāda ābelīte, kuras pirmsākumi meklējami tieši "Iedzēnos". Latvijas ābolus nevar salīdzināt ar ievestajiem, un dubults prieks – ēdot tepat augušos un radītos, – atziņā dalījās Ieva.
Uz jautājumu, kā izvēlējās kļūt par kādreizējās Iedzēnu augļkopības un selekcijas saimniecības īpašnieci, viņa atbildēja: – Tas nebija mērķtiecīgs lēmums, taču tur, dzīvojot blakus, pagāja mana bērnība, ejot pie vecākiem uz laboratoriju un pēcāk nesot avīzes un pienu selekcionāriem. Pēc "Iedzēnu" slēgšanas sirds vienmēr sāpēja redzot, kā viss pamazām drūp, lūst un iet bojā ar katru gadu, jo tā man bija tāda kā sapņu zeme ar palmām, kaktusiem, citronkokiem, ziediem pilnām siltumnīcām, rožu, tulpju un narcišu plantācijām un, protams, āboliem un bumbieriem, kādiem vien sirds tīk, taču vienā brīdī tas viss izzuda. Turēju īkšķus, kaut nu kas mainītos un kāds spētu apstādināt laika zobu. Mums tas nebija pa spēkam, vismaz iesākumā noteikti ne, jo paši sākām visu no nulles, ar minimālām zināšanām un jaunības dullumu. Tikmēr "Iedzēni" gaidīja. Cik sapratu, bija vairāki pirktgribētāji, bet vienmēr kaut kas nojuka un apstājās… Laikam šī vieta tomēr gaidīja tieši mūs – un sagaidīja. Kad jau bijām nedaudz atspērušies un pēc iespējas sākām iegādāties lauksaimniecības zemi ganāmpulka paplašināšanai, vienu daļu bijušo "Iedzēnu", kas bija 8,8 ha tālākais nostūris ar jau spēcīgi aizaugušu ābeļdārzu (var teikt, kas no tā bija palicis pāri), iegādājāmies pirmo, tad, pēc pāris gadiem, 2018. gada pašā nogalē, arī paši "Iedzēni" ar galveno kompleksa ēku un 21 ha nonāca mūsu īpašumā, vienojoties un izpērkot no iepriekšējā īpašnieka, kurš bija beidzot sapratis, ka saviem spēkiem netiks galā un vairs ilgāk nevar gaidīt, lai varētu vēl ko saglābt. Visas ēkas jau bija bēdīgā stāvoklī, bija sācis tecēt galvenās ēkas jumts, graužot iekštelpas. Protams, mums bija bail un ir sajūta, ka arī mēs nespēsim tādu varenu objektu glābt un pacelt, bet uz to brīdi vismaz sapratām, ka spējam apturēt sabrukšanas procesu un kaut nedaudz ko darīt "Iedzēnu" un šīs vietas labā. Man vienmēr acīs stāv tas krāšņums un pedantiskā kārtība, kāda tur valdīja visās vietās senāk, iebraucot pa vārtiem. Augļkopības, dārzkopības, zinātnes un kultūras centrs – tādi bija "Iedzēni", un es vēlētos, kaut nedaudz atkal varētu redzēt no tā visa.
No tā laika augļu koku stādījumiem, kas kaut cik saglabājušies (vietām pavisam maz un ļoti sliktā stāvoklī), Ievas Galiņas ģimenes īpašumā ir vecs augļudārzs. Kopš 1996. gada neviens vairs savu roku nebija pielicis, koki dzīvojuši savu dzīvi, vietām konkurējot ar augošiem krūmiem un mežu, cīnoties ar laikapstākļu un meža dzīvnieku postījumiem. Taču Ieva uzskata, ka vērtīgs ir katrs kociņš, kam ir kāda dzīvība saglabājusies, jo, kopjot un atjaunojot to, tas atkal spēs plaukt un dot ražu.
Taujāta, kā apsaimnieko dārzu, Ieva Galiņa atklāja: – Pašlaik pa druskai, no viena stūra sākot, paši un ar draugu palīdzību, rīkojot talkas, ņemam ārā mirušos kokus, lauztos zarus un krūmus, dodot vēl dzīvajiem gaismu un gaisu, mēģinot saprast, kas vēl saglābjams dārzos, bet pats lielākais un grūtākais darbs vēl ir priekšā – vainagu atjaunošana. Vēl tikai mācos, jo bail izdarīt ko nepareizi. Toties liels prieks, ka Madonas LLKC nāk palīgā, rīkojot semināru praktiskās nodarbības "Iedzēnos", rādot un mācot, kā pareizi veidot un kopt augļu koku vainagus. Patiešām ļoti noderīgi. Arī tagadējo augļkopības staciju – Dobeles un Pūres – speciālisti nekad neliedz padomu.
Lai kāds būtu dārzu stāvoklis šobrīd, tie tomēr cenšas ražot un dot augļus. Arī, ja nav veicies ar laikapstākļiem, "Iedzēnos" vienmēr, katru gadu, var atrast kādus kokus, kur tomēr būs kāds ābolītis, bumbieris vai ķirsis. Šobrīd raža tiek patērēta svaigā veidā, pie reizes izzinot, kādas ābeles kur aug, liela daļa augļu izspiesta sulās, daļa nonāk pie mūsu angusiņiem kā našķi. Pēc iespējas drīzāk vēlamies iegādāties paši savu, industriālu sulu spiedi, lai visu ražu varētu pārstrādāt.
16.09.2022.