VAIRA ĀBELĪTE ir prasmīga rokdarbniece, kura priekšroku dod sarežģītu rakstu ieadīšanai zeķēs un cimdos. Vasarā un agrā rudenī adīklis gan rokās tiek paņemts retāk, jo šai sezonā ir aktīvi jārosās dārzā – tiek audzēti dārzeņi, arī melones un arbūzi, Vaira var lepoties arī ar krāšņām puķu dobēm.
Viņas ģimene jau četrās paaudzēs dzīvo Sidrabiņu un Liepkalnes pusē. Vaira atklāj, ka tikai vienu gadu padzīvojusi Ērgļos – pēc apprecēšanās, bet tad atgriezušies viņas dzimtajos Sidrabiņos. Abi ar vīru strādājuši kolhozā "Jaunais darbs", pēc tā reorganizēšanas Vaira kļuvusi par grāmatvedi Sausnējas pagasta pārvaldē, paralēli arī apgūstot profesiju apmācību kursos. Sekojot kārtējām pārmaiņām, pārgājusi darbā uz sociālās aprūpes centru "Kastaņas", tad – Ērgļu novada domi. Tur nostrādāti nepilni 15 gadi, diemžēl pēc gūtas arodslimības gada sākumā darba gaitas pārtrauktas. Vaira darbojas pie mājas, cik veselība ļauj, bet patiesībā varētu teikt, ka mierā viņa nesēž gandrīz nemaz.
– Ir dārzs, visu paši saaudzējam, nedēļas sākumā kartupeļus pa sausumu paspējām norakt, gurķi, burkāni, bietes, sīpoli, ķiploki – viss kas. Ir siltumnīca ar tomātiem, papriku, asajiem pipariem, kārtīgas āra dobes ar arbūziem un melo-
nēm – ēdam katru dienu. Tik gardi un sulīgi, kā veikalā nenopirkt! Sēkliņas pasūtīju internetā, pievērsu uzmanību tikai tam, lai mazāks nogatavošanās laiks, piemēram, 70 līdz 90 dienas, nevis virs 120 dienām. Šos augļus sāku audzēt pirms diviem gadiem, tad bija pamazi, kamēr apguvu. Pērn jau bija ļoti saldi, šogad savukārt – ļoti daudz, bet arī 5-6 kilogramus lieli, nav mazas bumbiņas. Kaimiņi un draugi tiek apdāvināti (Arī "Stara" redakcija nodegustēja saldos, sulīgos augļus. Paldies! – Aut.), jo tik laba raža padevusies. Ir arī vīnogas, saimnieks nupat sāk nest pa ķekaram iekšā. Un, protams, ļoti daudz puķu. Rozes, dālijas, petūniju podi, pelargonijas, lilijas – visa dārza mala ir ziedos, – teic čaklā saimniece.
Sarunas gaitā Vaira pati nonāk pie secinājuma – visa rosīšanās jau aiz tā, ka nespēj mierā nosēdēt.
– No rīta salasīju, sagriezu ābolīšus, saliku aparātā žāvēties. Tā tie vismaz neiet zudībā, pat ja kādā vietā ābolītis sabojājies Tikko griezu tomātus, liku karsēties sulai un nodomāju, ka tikmēr ņemšu adīkli. (Smejas.) Kaut kas man ir jāčibina, jāknibina nemitīgi, – atzīst Vaira Ābelīte.
Adīšana ir viņas ilggadējs hobijs, jau kopš bērnības, kad adīt iemācījusi mamma – pati prasmīga rokdarbniece. Kamēr dēls bijis mazāks, daudz laika prasījušas ģimenes rūpes, tad rokdarbi atlikti malā. Tomēr ar laiku pie tā atgriezusies; sevišķi pēc garas darba dienas grāmatvedībā adīšana Vairai bijusi kā atslodze prātam un rokām. Mazāk tiek adīti lielie darbi, pārsvarā – zeķes, cimdi, ir noadītas arī apaļšalles latviskās krāsās. Viņa labprāt ieada tautiskos rakstus, akcentam var uzšūt arī pērlītes – uz skaistumu "trenētā" acs pati pateic priekšā, kādu krāsu un rakstu salikumu prasās. Turklāt rakstus no grāmatām vai internetā viņa uzmeklē tādus sarežģītā-
kus – lai interesantāk. Vaira atklājusi kādu knifiņu – klāt tiek pievienota kazlēna vilna, jo no aitas dzijas vien adījums sanākot pārāk ass.
Viņas adījumus iecienījuši gan vietējie iedzīvotāji, gan ārzemnieki Anglijā un Vācijā.
– Bieži vien dejotāji zeķes paprasa vai ja uz darbu vajag. Ir pat pasūtījumi uz ārzemēm, jo daudzi vietējie jaunieši izbraukuši, bet zina, ka adu, daudz arī tieši ar latviskajiem rakstiem – grib tos pat svešumā paši sev vai dāvināšanai, – novērojusi Vaira.
Varbūt ne pats tipiskākais dāmu hobijs, bet viņai arī ļoti patīk makšķerēt. Vasarās pabūt pie Kāla ezera ir gan atpūta, gan neliels azarts reizē – kādu lomu izdosies izvilkt? – Nekādas milzenes līdakas jau neesmu izvilkusi, bet plauži-brekši ir bijuši ap 1,200 kg-1 kg. Pēc makšķerēšanas mums ir darbu dalīšana – es pie tīrīšanas, vīrs māk forši uzžāvēt, – Vaira pastāsta.
Vēl paziņas mēdzot brīnīties, ka viņa ir kaislīga basketbola, hokeja, futbola fane. Vaira cītīgi seko līdzi sporta notikumiem, skatās sacensību pārraides. Viņa atzīst: – Ja ir sporta pārraide, visi zina, ka tad mani nevar traucēt. (Smejas.) Un tās laikam ir vienīgās minūtes, kad rokas sēž mierā. Ja sacenšas ārzemju komandas, tad pa brīdim vēl paadu, bet ja latviešu – tad gan viss ir nolikts malā.
Vaira pati pieļauj, ka makšķerēšanā un sportā viņu ieinteresējis trīs gadus vecākais brālis un tētis. No tēva viņa iemācījusies arī spēlēt akordeonu, cītaru, vēlāk pašmācības ceļā – ģitāru. Lai gan nav gājusi mūzikas skolā, "muzikālā nots" Vairai piemīt, ļoti patīk dziedāt, bet tas viss – tikai savam priekam.
Kā tam visam pietiek enerģijas? Vaira Ābelīte atbild un pārējiem novēl: – Kustēties, darboties vajag ik dienu. Vajag tikai iesākt – kaut pa maziņam – un tad jau darbiņi aiziet!
2.09.2022.