Gleznaini skaistā vietā Ērgļos – pie Jumurdas ezera – atrodas bioloģiski sertificēta piemājas saimniecība „Sniķeri". Savu mājvietu te radis kupls pulciņš kazu, kuras dāsni dod pienu, kas vēlāk pārtop gardā mājās gatavotā sierā. Te saimnieko Santa Lasmane – smaidoša, laipna un dzīvesprieka pilna sieviete. Visu laiku par savām mājām viņa sauca pilsētu, līdz neviļus, ciemojoties laukos, sirdī dzima mīlestība no pirmā acu skatiena.
– Nāku no Rīgas, kur ilgu laiku dzīvoju un strādāju. Tur man bija labs darbs radio, bet vienā brīdī sāku justies nogurusi – dzīve Ādažos, darbs Rīgas centrā, bērns, kurš jāved uz bērnudārzu, kas atrodas Purvciemā, katru dienu divas stundas, kas jāpavada sastrēgumos turp un atpakaļ, man šķita diezgan traki, taču nebija domas to mainīt. Līdz brīdim, kad satiku brālēnu. Viņš man teica, ka pietiek mocīties pa Rīgu – lai braucu strādāt uz Ērgļiem nometņu centrā „Ērgļa spārni". Es aizbraucu turp parunāties ar vadītāju un sapratu, ka cilvēkam no malas uzticēt tik atbildīgu pienākumu nebūs tā labākā doma. Tā nu šo darba piedāvājumu paliku maliņā. Taču kādu laiku pēc tam saņēmu zvanu – man jautāja, vai tad beigu beigās nākšu strādāt vai ne. Tas bija divu dienu jautājums, kad visa iedzīve tika salikta mazajā golfiņā. Tā es sāku strādāt „Ērgļa spārnos", – ar sevi iepazīstina piemājas saimniecības „Sniķeri" īpašniece Santa Lasmane.
Pie saimniecības Santa tikusi laimīgas sakritības rezultātā – „Sniķeru" saimnieki bijuši austrālieši, kuri savu apstākļu dēļ Latviju pameta un saimniecību pārdeva. Santai lauku kā tādu nekad nav bijis, jo abas omītes dzīvoja pilsētā. Ja kāds viņai pirms tam teiktu, cik raibus un dažādus piedzīvojumus viņa izbaudīs laukos, visticamāk, „izbīlis" ņemtu virsroku, bet, atskatoties uz visu līdz šim piedzīvoto un jau uzkrāto pieredzi, Santa Lasmane ne brīdi nenožēlo, ka savu Rīgas stāstu iemainīja pret mierīgu dzīvi Ērgļos.
– Strādājot „Ērgļa spārnos", iepazinos ar „Sniķeru" saimniekiem, kuriem arī savulaik bija aitas, taču viņi Latviju pameta un atgriezās savā dzimtenē. Tā man radās iespēja saimniecību iegādāties, un aktuāls kļuva jautājums, ko varētu uzsākt. Domu bija daudz – turējām gan rukšus, gan bites, gan trušus, līdz vienā brīdī man kāds cilvēks teica: „Tev vajag kaziņu", – atceras Santa.
– Aizbraucu turp, pagaršoju kazas pienu, konstatēju, ka tas ir dzerams, un, izrādās, ir arī veselīgs. Kad iegādājos savu pirmo kazu, ātri vien sapratu, ka viņai nepatīk dzīvoties vienai un ir vajadzīgs kompanjons. Pirmo kaziņu iegādājos turpat Ērgļu novadā no kādas ļoti kolorītas kundzes, un viņa stāstīja, ka kaza ir ļoti muzikāla – būdama kazlēns, viņa kūtī klausījusies grupas „Boney-M" ierakstus, un tā arī bija tikusi pie sava vārda. Bonija gan bija veca, taču ļoti mīļa kaziņa, bet tieši ar viņu arī sākās mans stāsts. Ērgļi ir maza vieta, mani jau laika gaitā daudzi sāka pazīt un ik pa laikam mēdza man piespēlēt kādu kaziņu. Šķita, ka manā lielajā kūtī tām visām vietas pietiks. Nebija gan skaidrības, ko ar viņām iesākt, taču kaziņas bija ļoti mīlīgas un uzticīgas, un tā arī ar slaidu lēcienu tās ielēca manā sirdī, – stāsta Santa Lasmane.
Kad kazas piens jau bija sācis mazliet apnikt, interneta dzīlēs tika meklēts, ko vispār ar kazas pienu var darīt. Neviens Santas radu vai ģimenes lokā sieru nav sējis, līdz ar to iemaņu arī nav bijis. Visu viņa apguvusi pašmācības ceļā, sākumā bijušas arī neveiksmes, protams, eksperimenti, lai saprastu, kas vairāk garšo. Visus draugus un paziņas „Sniķeru" saimniece cienājusi ar sieru, daudzi jautājuši, vai to var arī nopirkt. Sākotnēji gan tādas iespējas nebija, jo siers tika gatavots tikai ģimenes vajadzībām.
– Reiz tikām ielūgti uz pagasta svētkiem, kur piedāvājām nogaršot sieru. Tā kā mūsu pirmā kaziņa bija Bonija, šķita gluži loģiski to nosaukt par „Bonijas sieru" – citādāk vienkārši nevarēja būt. Tad man pat prātā neienāca, ka pienāks diena, kad tas viss izvērtīsies tik nopietni. Kad man jautā, cik sieru zortes piedāvāju, mēdzu atbildēt tā, kā Lennebergas Emīls – man ir septiņpadsmit dažādi sieri. Aptuveni tā jau arī ir – baltais, kūpinātais, grilētais, eļļā ar garšvielām, siera smēriņš… Bieži tiek arī eksperimentēts, un, ja tiek atzīts par labu esam, tas aiziet tautiņās. Ģimenē vairāk iecienīti gatavinātie sieri, piemēram, brinzas tipa, kas sākti gatavot pavisam nesen. Piedaloties grantu konkursā „Madona var labāk!", ieguvām iespēju iegādāties dažus tehnoloģiskus uzlabojumus, lai sieru gatavošana kļūtu mazliet vienkāršāka, – teic Santa Lasmane.
Šogad viņas saimniecība pirmo reizi piedalījās Mājas kafejnīcu dienās. Santa līdz šim nav apmeklējusi nevienu mājas kafejnīcu, bet viņas draudzene tās apciemo katru gadu un allaž sajūsminās par redzēto un dzirdēto. Facebook redzēts ieraksts, kurā publicēta informācija par Mājas kafejnīcu dienām. Santa nolēmusi ļauties šai iespējai un kopā ar savu atbalsta komandu pieņēmusi izaicinājumu piedalīties šajā pasākumā. „Sniķerus" apciemoja vairāk nekā 100 interesentu, visi tika sacienāti ar saimniecībā ražotajiem gardumiem, iepazīstināti ar kaziņām, savukārt Santa Lasmane guvusi gan jaunu pieredzi, gan gandarījumu par padarīto. Radušās domas, ko varētu darīt labāk, ko citādāk, un ļoti iespējams, ka arī nākamajā gadā „Sniķeri" piedāvās cilvēkiem ciemoties pie viņiem. Santa ir pārliecināta, ka cilvēks pats sevi noskaņo tajā toņkārtā, kādā vēlas spēlēt – viss atkarīgs no tā, vai tiek saredzēts prieks un patika darīt vai apgrūtinājumi.
19.08.2022.