Iepriecina, ka mūsu rajonā veidojas jauni uzņēmumi, kuru vadībā ir jauni cilvēki ar savām nākotnes iecerēm un mērķiem. Bet – tai pašā laikā ir arī pārdomas un jautājumi, uz kuriem rast atbildes var tikai zināmu nozaru speciālisti.
Nesen „Starā" izlasīju par jauno uzņēmumu SIA "Pharmeko Lettland". Apsveicami, ka ogu un sēņu iepirkšanas punkti nav jāmeklē kaut kur pa pasauli, bet ir tepat mūsu pašu rajonā.
Taču cik pa šiem gadiem nav ņemts no mūsu rajona dabas bagātībām burtiski par velti. Jā, tiesa, maksāts ir ogu vācējiem, bet tas, salīdzinot ar ogu vērtību, ir ļoti, ļoti maz.
Nu varbūt sāksim saprast, kāda ir mūsu zemē, mežos, laukos augošo dabas velšu īstā vērtība – ar zeltu atsverama, nevis ar čaukstošām papīra naudaszīmēm, bet ar skanošo zeltu tā īstajā nozīmē. Ir jau labi, ka mūsu mežos augošās mellenes var izlietot farmācijā, bet – vai pašiem nemaz nevajag? Mellene – oga, kas var palīdzēt gan cukurslimniekiem, normalizējot cukura līmeni asinīs, gan redzes asumam, gan gremošanai. Bet ogai jābūt gatavai. Ka mellenes paliek melnas, tas jau vēl nenozīmē, ka ir īsti ienākušās.
Vēl jāpiebriest, vēl jāsaņem saules siltums, un tikai tad ir īstā garša, īstais labums. Bet, ja tu, cilvēks, aizej vai aizbrauc mežā, kad mellenēm būtu jābūt īsti gatavām, to vairs tur nav. Nav ne cilvēkam, ne meža zvēram, ne putnam ko pagaršot. Viss – krūmi tīri, dažviet pat lapu vairs nav. Vai tādā gadījumā varam sagaidīt labu nākamā gada ražu? Ir vēl viena lieta. Lai gan mūs drošina, ka mežu platības Latvijā nemazinās, tomēr, tomēr…
Platības nesamazinās uz jauno apmežoto dabas laukumu rēķina. Bet, mežu cērtot, ar mašīnām ļoti tiek bojāta meža zemsedze. Mellenāji, brūklenāji tiek mīcīti, spaidīti.
Ļoti vēlētos atbildi no meža speciālistiem – cik ilgā laikā atjaunojas meža zemsedze? Kad pēc jauna meža iestādīšanas sāk ieviesties mellenāji, brūklenāji, kad sāk veidoties sēņotnes? Vai jebkurā vietā un jebkuros augsnes apstākļos? Vai tikai nebūs tā, ka arī pie mums neaugs vairs mežs ar pamežu – pasīkiem bērziņiem, šur tur pa citam sīkam krūmiņam, būs tikai parka veida meži ar taisnās rindās augošiem kokiem – kā ārzemēs. Tad gan – sveika, Gauja! Nebūs ne ogu, ne sēņu, jo dabā nepieciešama daudzveidība. Tagad mēs domājam tikai par peļņu, ko iegūst no kokiem.
Bet – mežs taču ir vienota, savdabīga dzīves telpa, ja nav kāda posma, arī pārējiem dzīve kļūst nepanesama. Nocērt mežu vienā nogabalā, turpat netālu sēnes vairs negrib augt. Pagaidām vēl mēs dzīvojam kā paradīzes dārzā, bet – cik ilgi vairs? Cik ilgi vēl smelsim no dabas ar lielo kausu? Vai nebūtu laiks kļūt nedaudz mērenākiem un par savas zemes bagātībām prasīt piemērotu cenu? Lai nebūtu tā, ka visu aizsūtām uz ārzemēm par grašiem, bet pretī saņemam produktu nevis, piemēram, ar mellenēm, bet "ar garšu", kā tagad ļoti bieži raksta produktu sastāva atšifrējumā. Ej nu sazini, kā tā garša radusies – vai tikai ne kādā ķīmiskā laboratorijā. Ka tikai vēl nesanāk tā kā vācu laikā – maize ar zāģu skaidu piejaukumu, bet "ar rudzu maizes garšu". Ironizēju?
Varbūt, bet ko mēs redzam un lasām veikalos? "Ar garšu", "ar garšu". Gar veikala leti var iet kā teātra foajē gar sienām izliktām rekvizītu fotogrāfijām – skaists, bet nav īsts – ne auglis, ne gaļas gabals, ne zivs.
Neviļus jāsāk sevi aptaustīt, iekniebt pirkstu galos – vai paši arī vairs esam īsti vai tā saķimizēti, savirtualizēti, ka rīkojamies kā manekeni, kā lelles. Dievs nedod, ka ar mums vēl tā sāktu notikt!
Autore: LISILA PIŅĶE