Kad cilvēkiem iepatikās ceļot, dzima arī viesnīcas, pirmās – pirms apmēram 2000 gadiem Senajā Grieķijā un Romā.
Romas impērijā pie sazarotā ceļu tīkla apmēram 40 km attālumā vienu no otras cēla ceļinieku apmešanās vietas – gan vienkāršas – lauku apvidos, gan labiekārtotas, to komforts apmierināja arī augstāko slāņu pārstāvjus. Pilsētās tās bija vairākstāvu celtnes, lai varētu izvietot vairāk viesu. Viduslaikos vēl XVII gs. ceļotāji parasti apmetās pie sev līdzīgiem – augstmaņi pilīs un muižās, mūki klosteros, amatnieki pie kolēģiem. Klosteros ceļiniekiem – kristiešiem – nodrošināja naktsmājas un divu dienu bezmaksas pansiju. Kas nevarēja atrast pajumti, galvenokārt jau ļaudis no zemākajiem slāņiem, nakšņoja krogos pie ceļiem. Krogi galvenokārt rūpējās par ceļinieku ēdināšanu, nakšņošanai bieži bija viena liela telpa ar salmiem uz grīdas; naktī, lai glābtos no kukaiņiem, vajadzēja kaut kur ietīties. Arī atsevišķās istabas nebija labākā stāvoklī, blaktis bija visur, naktspods zem gultas jau skaitījās luksuss. Pasta karietes XVIII gs. padarīja ērtāku ceļošanu un vairoja gan ceļotāju, gan naktsmītņu skaitu, bet neuzlaboja to kvalitāti, tādēļ brieda ideja par koptām apmešanās vietām. Pasaulē pirmo viesnīcu radīja frizieris Dāvids Lovs, kas savā praksē, dzirdot ceļotāju sūdzību par neērtu nakšņošanu, izdomāja naudu pelnīt, piedāvājot koptu nakšņošanas vietu bez blaktīm un nelāgām smakām. 1774. gada 25. janvārī viņš Londonas Koventgārdenā atvēra „Grand Hotel". Vārds „hotel" tolaik apzīmēja bagāto zemes īpašnieku pilsētas mājas; Lovs centās radīt iespaidu, ka viesnīcā būs tikpat ērti un droši kā augstmaņu pilīs. Viesnīca atradās izskatīgā mājā, viesiem piedāvāja tiem laikiem augstu komforta līmeni – istabās bija krāsns ar smaržu kociņiem, gultām – dūnu segas, viesis katrā numurā varēja koka kublā nomazgāties. Radās sekotāji, viesnīcu skaits auga, pat dižciltīgie labprātāk nakšņoja komfortablā viesnīcā nekā radinieku pilīs; Vācijas ķeizars Vilhelms II Berlīnes viesnīcai „Adlon" gadā maksāja 150 000 marku, lai tur jebkurā laikā varētu izmitināt savus viesus. Strauji viesnīcas dzima ASV: 1794. gadā Ņujorkā durvis vēra pirmā – „City Hotel", bet jau 1829. gadā Bostonā – pirmā luksusa klases viesnīca „Tremont". Lielu darbu viesnīcu uzlabošanā veica Cēzars Rics un Elsvorts Satlers. Rics savas viesnīcas restorānā ieviesa orķestri – viesi tur pavadīja ilgāku laiku, pasūtot vairāk ēdienu un dzērienu, ieviesa arī speciālu apgaismojumu, kas dāmu rotām lika mirdzēt. Satlers personālu ietērpa uniformās, katrā numurā uzstādīja telefonu, lielu spoguli, lampiņas virs gultas u. c. Viņam pieder izteiciens: „Klientam vienmēr taisnība!" Diezin vai kāds noteicis mūsdienu kopējo viesnīcu skaitu pasaulē; lielākā no visām ir „Venetian Resort Hotel" Lasvegasā (ASV) ar vairāk nekā 7000 istabu.
EGILS JUCEVIČS
19.08.2022.