Vārds „orimoto" cēlies no japāņu valodas un tulkojumā nozīmē „grāmatu locīšana". Līdzīgi kā oregami mākslā top visdažādākie putni, dzīvnieki, ziedi un objekti, arī lokot grāmatas ir iespējams uzburt portretus, ainavas un rakstus. Jau vairākus gadus par savu sirdslietu grāmatu locīšanu sauc LIENE KĀBELE – viņai tā ir meditācija un iespēja attālināties no ierastās ikdienas.
– Mans ikdienas darbs ir grāmatu labošana, strādāju bibliotēkā. Protams, kad grāmata kļūst nolietota un tai vairs nav iespējams līdzēt ar labošanu, grāmata tiek norakstīta makulatūrai. Mans kabinets atrodas tieši blakus makulatūrā nodotajām grāmatām. Sanāca tā, ka pāris reizes, šķirstot Facebook, gluži nejauši uzgāju informāciju par grāmatu locīšanu un beigu beigās sapratu, ka vajag pamēģināt kaut ko no tām izlocīt – man blakus taču atrodas tik daudz bezmaksas materiāla! Paši pirmie darbiņi sanāca ļoti vienkārši un primitīvi, pēc tam tapa nākamie, kas jau izdevās sarežģītāki. Ar orimoto nodarbojos apmēram piecus gadus. Visvairāk grāmatu locīšanā man patīk pats darba process. Protams, daudz kas atkarīgs no tā, kādā tehnikā tiek locīta grāmata. Ir tehnika, kad zīmējums tiek pārnests un locīts pa punktiņiem, citā atkal jāveic mazi iegriezumi un tad jāloka. Jebkurā gadījumā ir ļoti interesanti vērot, kā zīmējums attīstās. Vislielākā sajūsma man bija, kad izlocīju meitas portretu – sajūta bija ļoti jokaina, kad grāmatā redzēju viņas seju un smaidu, – pārdomās par orimoto dalās Liene Kābele.
Tiem, kuriem nav vēlēšanās sevišķi iedziļināties trafaretu veidošanā, ir pieejamas gan maksas, gan bezmaksas programmas, kurās tos iegūt. Liene nodarbojas ar pašu vienkāršāko grāmatu locīšanu, jo nākamajā pakāpē, kas saucas kirimoto, locīšana notiek jau pa milimetriem. Liene Kābele uzsver –
lokot grāmatas, cilvēkam jābūt bruņotam ar lielu pacietību un precizitāti. Ja darba procesā gadās pieļaut kļūdu, to izlabot ir praktiski neiespējami – tad jāņem cita grāmata un viss jāsāk no jauna. Jautāta par to, cik daudz laika aizņem viena darbiņa izgatavošana, Liene atbild – viss atkarīgs no tā, kādā tehnikā tas tiek locīts. Viena diena paiet trafareta izgatavošanā un zīmējuma pārnešanā, bet pati locīšana vēl aizņem vairākas dienas, taču precīzu laiku nav iespējams noteikt.
– Ikviens darbs jāveic tikai tad, kad cilvēks jūtas pozitīvi un ir labā noskaņojumā. Dusmīgs jau neko nevarēs izdarīt. Par sevi varu teikt tā – jo lielāki tobrīd kreņķi, jo sarežģītāks darbs ir tapis. Es iedziļinos savā darbā tik ļoti, ka nemanu, kas notiek apkārt; grāmatu locīšana man ir kā sava veida meditācija. Savus veikumus esmu dāvinājusi tuvākajiem cilvēkiem, bet pārdot nekad nav mēģināts, un tas arī nav manā dabā. Katrs uz darinājumiem raugās citādāk, tā savā ziņā ir intīma joma. Visas idejas saviem darbiem esmu smēlusies internetā – Pinterest, Google un Facebook. Citu reizi prātā vienkārši iešaujas doma, ko gribētos pamēģināt izlocīt, taču ne viss vienmēr sanāk. Mana orimoto darbu izstāde jau ceturto gadu ceļo pa Latvijas bibliotēkām. Tā ir kompakta un neliela, līdz ar to neaizņem lielu vietu. Izstādes norise mazliet tika iepauzēta "Covid-19" dēļ, kā rezultātā izveidojās gara rinda, – stāsta Liene Kābele.
Nevienam no viņas izgatavotajiem darbiņiem nav dots vārds, izņemot vienu, kurā redzams mīlīgs sunīša purniņš, kurš skatās pāri galdam, „Duksis gaida pavasari". Viena mīļākā darba starp visiem Lienei nav. Viņa pret sevi ir ļoti paškritiska un katru kļūdu savā ziņā ņem pie sirds. Ziema un rudens ir tas laiks, kad var nodoties grāmatu locīšanai – vakari ir gari un tumši, ārā nav ko darīt un, kā saka Liene, ja rokas vairs neklausa, adot zeķes, jāmeklē citi varianti, kā sevi nodarbināt.
5.08.2022.