Gleznotājs Aldis Kļaviņš dzimis Madonā, visu mūžu strādājis Liepājā. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, izstādēs piedalās kopš 1966. gada. Viņš ir daudzu izstāžu organizētājs, mākslinieka darbi regulāri apskatāmi Liepājas muzeja rīkotajās izstādēs.
– Vai var teikt, ka sapņi mākslā ir īstenoti? – uzrunājot novadnieku, vaicāju Aldim Kļaviņam.
– Mans diplomdarba konsultants profesors Indulis Zariņš savulaik teica, ka profesionāls mākslinieks ir tas, kas ar to dzīvo un no tā pārtiek. Man dzīve izveidojās tā, ka viss aktīvais mūžs pagāja, esot skolotājam un pasniedzējam. Ar mākslu attiecības ir tādas, ka jau sākumā sapratu – ja citiem ko mācu, arī pašam jābūt formā. Tāpat kā sportists nevar būt, ja neuztur sevi formā, tā arī mākslas jomā.
– Vai pedagoga darbs sniedza gandarījumu?
– Noteikti! Ja redzēju, ka audzēknis no vienkārša mākslas skolnieka aiziet tālāk un turpina pilnveidoties, lielāku prieku nevajadzēja.
– Ko varat teikt par Liepāju un savu dzimto pusi? Vai abas ietekmējušas radošo dzīvi?
– Pārcilājot gleznojumus, kur parādās Mārciena, un atceroties, kā šos darbus komentē kurzemnieki, varu atklāt, ka skatītāji Kurzemē bieži saka – tev nu gan tā Madonas puse ir asinīs, ja tik labi un interesanti glezno! Iespējams, tā ir, un viss mans darbs pedagoģijā pēc armijas arī aizsākās tur. Biju beidzis dienēt, atgriezos dzimtenē, un vienu gadu par zīmēšanas skolotāju nostrādāju Mārcienas skolā. No tiem laikiem pedagoģija ir līdzās, un vēl arvien mani dažkārt uzaicina uz eksāmeniem Liepājas universitātē. Tiku ievēlēts par emeritēto profesoru, un universitātei esmu joprojām noderīgs. Arī šī mācību gada izskaņā bakalaura darbu aizstāvēšanā piedalījos augstskolas eksāmenu komisijā.
– Mākslā esat strādājis visās glezniecības tehnikās, un sevišķi portretos var pamanīt jaunus izteiksmes līdzekļus, mazāk aprobētas formas.
– Pirmkārt, jābūt informētam par visu, kas notiek mākslas pasaulē. Manā gadījumā vienmēr daiļradē blakus stāvējis stingrs reālisms un stingrs abstrakcionisms. Ne velti esmu dzimis dvīņu zīmē, manī dzīvo šie divi pretmeti.
– Jūsu darbnīca ir mājas 6. stāvā, un no tās paveras brīnišķīgs skats uz piekrasti. Vai tas palīdz noskaņoties gleznošanai?
– Jā, esmu gleznojis arī caur logu, un, kamēr koki nebija izauguši tik lieli kā šobrīd, no darbnīcas varēja redzēt jūru. Tagad tikai zinu, ka jūra tur ir. Un jūru esmu daudz arī gleznojis.
– Kā ar ceļojumiem un to vizuālajām piezīmēm?
– Ceļots ir daudz, un ar iespaidiem esmu daudz dalījies publiski, rādot fotogrāfijas vienlaidus filmiņās. Vēl aizvien mani aicina uz Liepājas dienas centru, un arī muzejā regulāri tiek izliktas manu darbu skates. Bija paradums ik pa pieciem gadiem Liepājas muzejā rīkot personālizstādi, tagad kaut kas ir mainījies. Otro gadu sociālajos tīklos publicēju iespaidus no ikdienas pastaigām gar jūras krastu. Šīs bildes Facebook var apskatīt ikviens, tās ir kā dienasgrāmatas lappuses bez īpašiem komentāriem. Ir ziemeļi un dienvidi, kur var gar jūras krastu staigāt, un, ja ir spēcīgs vējš, no mājām eju pret vēju, atpakaļ atgriežos pa vējam. Reizēm mani uzrunā mākoņi, viļņi, vēja un ūdens nedarbi smiltīs, tās ir noskaņas, ko pamanu un fiksēju.
– Vai gleznošanā ir neliela pauze?
– Pauze ir vairāk fizisku iemeslu dēļ. Šādā ceļā piefiksēju to, ko saskatu un no redzētā veidoju kompozīcijas, foto dienasgrāmatu. Tāda ir uzkrājusies par pagājušo gadu, šogad dienasgrāmatu turpinu. Muzeja iecere ir to parādīt un šādā veidā atzīmēt manu jubileju, kas būs nākamajā gadā. Zināms skaits bilžu tiks izdrukātas, pārējās rādīsim monitorā kā nemitīgi esošas pastaigas pierakstus.
– Vai var teikt, ka mākslas pasaule ir tā vērta, un aicināt jaunos izvēlēties to?
– Ja cilvēks izvēlas mākslu, tad nešaubīgi jāiet uz to. Šķēršļi vienmēr būs, bet svarīgi izšķirt, ko Dievs devis, kāda ir iekšējā radīšanas griba. Otrs faktors ir izglītība, skola. Ja to veiksmīgi savieno, māksla piepilda dzīvi. Patīkami, ka līmenis Mākslas akadēmijā noturas, nāk jauni virzieni, tiek nojauktas robežas, un jaunie var izpausties dažādos veidos. Vienā projektā viņi apvieno nesavienojamas lietas, bet pie patiesības vienmēr taču nonāk daudzveidībā.
– Kuri mākslinieki pašam ir "pāri visam"?
– Pie viena gluži apstāties ir pagrūti, bet neapšaubāmi ir tādi, kas man ir tuvāki. Nupat bija izdevība paviesoties Rīgā, izstādē Nacionālajā mākslas muzejā pie Vilhelma Purvīša. Paldies komandai, kas izstādi iekārtoja – tas ir ļoti pamatīgi, neskatoties uz to, ka no Purvīša daiļrades pēc visiem kariem palicis neliels skaits darbu. Izstādē mākslinieka ceļu tomēr labi var izstaigāt. Biju patīkami pārsteigts, ka vēl arvien apstiprinājās arī manas domas par to, kā tas ir ar to dabu un ainavu. Vilhelms Purvītis savam laikam bija ļoti moderns mākslinieks, bez viņa latviešu glezniecība ainavas žanrā nebūtu tik daudzveidīga.
15.07.2022.