Sparģeļu izcelsmes reģions, visticamāk, ir Āzijas rietumi, Vidusjūras piekraste, no turienes tie izplatījās Viduseiropā un Āfrikā. Tie ir sen pazīstami, bet tos lietoja nevis pārtikā, bet gan ārstniecībā.
Tādus tos jau 500. g. p. m. ē. pazina Persijā un Grieķijā, arī Ķīnā, pirmo reizi rakstiski tos minēja grieķu ārsts Hipokrāts (460. – 370. g. p. m. ē.),
iesakot lietot pret caureju un kā urīnu dzenošu līdzekli nevis auga maigos kātus, bet gan kaltētas savvaļas sparģeļu saknes. Tos lietoja kā afrodiziaku, godāja kā mīlas un skaistuma dievietes Afrodītes vainaga augu, ar sparģeļiem rotāja jaunos pārus. To kulināro vērtību pirmie novērtēja romieši. Viņi sparģeļus kultivēja un audzēja dārzos un laukos, Romas konsuls Markus Portius Kato grāmatā „Par lauksaimniecību" to audzēšanai veltīja veselu nodaļu, vēsturnieks Plīnijs stāstīja, ka reģionā ap Ravennas pilsētu tos izaudzē tik lielus, ka „trīs kāti jau ir mārciņa", radās pirmās sparģeļu gatavošanas receptes. Bagātiem romiešiem tie kļuva par ļoti iecienītu delikatesi un nedrīkstēja trūkt nevienā svētku mielastā. Imperators Augusts tos slavēja kā „dievu ēdienu" un savus rīkojumus mēdza papildināt ar izteicienu „Izpildīt ātrāk, kā izvārās sparģeļi!" – divdesmit minūtēs. Romieši, kā to liecina sienas gleznojums Pompejos, sparģeļus cienīja kā uzkodu un piedevu zivīm. Karavadonis un gardēdis Lukuls teicis: „Ēdienu gatavot prot tikai tas, kam izdodas sparģeļus bez jebkādām piedevām pasniegt visliegākajā pilnībā!" Romieši sparģeļu audzēšanu ieviesa arī ģermāņu reģionos – bagātākie romieši arī jaunajās kolonijās nevēlējās atteikties no iemīļotā garduma. Mainas, Reinas un Donavas klimats sparģeļiem izrādījās piemērots, tie tur ļoti labi aug arī mūsdienās. Ģermāņu ciltis gan tos nevērtēja augstu – pārāk maz barojoši, nespēj remdēt izsalkumu. Pēc Romas impērijas sabrukuma sparģeļu audzēšana iznīka – kristietība vispār neatbalstīja greznību, arī ēdienu ziņā, tādēļ Eiropā tie saglabājās vairs tikai savvaļas formās. Tikai ap 900. gadu, veidojoties klosteriem, to dārzos, galvenokārt ārstniecībai, atkal sāka audzēt aizmirstos augus. XVI gs. sparģeļi kā dārga delikatese atgriezās augstmaņu virtuvēs. Anglijas karalienes Elizabetes I mielastos pasniedza sparģeļu salātus, Francijas Anrī III baudījis sparģeļus „tik lielus kā gulbju spalvas", Ludviķis XIV saviem dārzniekiem pavēlēja tos piegādāt arī ziemā. XVII gs. to audzēšana Anglijā un Francijā kļuva izplatīta, tos audzēja arī Vācijā, tie nonāca arī bagātāko pilsētnieku galdos. 1804. gadā sparģeļus sāka konservēt. Vēl XIX gs. sparģeļus cienīja ne tikai to garšas, bet arī ārstniecisko īpašību dēļ, tos aprakstīja medicīnas grāmatās, pārdeva aptiekās. Gadsimta beigās, pateicoties plašai izplatībai, to cena kritās, tie kļuva pieejami arī vienkāršiem cilvēkiem.
EGILS JUCEVIČS
15.07.2022.