Rīga līdz 12. jūlijam vēl skan un dejo tautas rakstā.
XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki, to dalībnieki un skatītāji apliecina šīs tradīcijas dzīvotspēju, liek aizdomāties par mākslinieciski veiksmīgo un organizatoriski ambiciozo, mazāk iepriecinošo.
Svētku dalībnieku iespaidi
– Viss ļoti labi, tikai tās sausās pusdienas nav līmenī, – 4. jūlija pusdienlaikā, pēc otrā mēģinājuma Mežaparka estrādē „Staram" saka Varakļānu kultūras nama sieviešu kora „Dzelvērte" diriģente Ārija Tumane. – Sievām tie pāris gabaliņi siera, maizes, sadrupis koržiks un ūdens ir nedaudz par švaku.
Varakļānu kultūras nama sieviešu koris uz Rīgu devās jau 3. jūlijā. „Dzīvojam Rīgas 3. vidusskolā, tur apstākļi ir labi (guļam uz saviem matračiem, ūdens, kur nomazgāties, netrūkst) un attieksme no darbiniekiem – tāpat." Ierunājoties par sieviešu koru repertuāru šāgada Dziesmu svētkos, Ārija Tumane neslēpj, ka tas ir ļoti smags.
„Neesam profesionāļi, un, kā atzīst daudzas manas dziedātājas, repertuārā vairāk vajadzēja iekļaut sirdsdziesmu. Protams, pēc grūti padarīta darba, pēc mēģinājumu posma beidzot ir atnācis arī gandarījums, un te, Mežaparka Lielajā estrādē, kopā ar visiem varam justies pilnvērtīgas un nedaudz kā zvaigznes. Vairākas manas koristes turklāt dzied no galvas, nošu lapas viņām vairs nav vajadzīgas, kaut repertuārs ir plašs – apmēram 30 dziesmu (savas un tās dziesmas, ko dziedam kopā ar jaukto un vīru kori)."
Lūgta atskatīties un novērtēt sieviešu koru skates rezultātus ceļā uz Dziesmu svētkiem, Ārija Tumane saka: – Gribu uzsvērt, ka lauku kolektīvi tik slikti nenodziedāja, bet koristes bieži jutās nenovērtētas. Virsdiriģentu attieksme pret viņām nebija tā siltākā. Jaunie virsdiriģenti no sievām spēka gados pieprasīja meitenīgas balsis un skanējumu, bet tas tīri fizioloģiski, no dabas nav iespējams. Jauneklīgs skanējums jāgaida no skolēnu koriem, tas virsdiriģentiem būtu jāapzinās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 10.07.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto