Jūnijs ir viens no tiem mēnešiem, kurā latviešu tauta gan priecājas, gan skumst – skolēni un augstskolu absolventi svin savus izlaidumus un kaldina plānus turpmākajai zinību apguvei, bet mazāko klašu audzēkņi jūsmo par ilgi gaidīto vasaras brīvlaiku. Redzot, ka kalendārs apliecina – jūnijs ir jau pusē, pamazām gatavojamies arī gada īsākās nakts un Jāņu dienas ieskandināšanai.
Tomēr jūnijā pieminam vēl kādu nozīmīgu notikumu, kam vienaldzīgi paiet garām nedrīkstam, ja vien cienām savus senčus un godājam viņu piemiņu. 1941. gada 14. jūnija rīts Latvijai un tās iedzīvotājiem nesa smagus pārdzīvojumus – vairāk nekā 15 400 cilvēku lopu vagonos tika izvesti uz Sibīriju un ieslodzīti cietumos vai gulagos, un likti pie smaga darba. Tūkstošiem izpostītu ģimeņu, tūkstošiem zaudētu dzīvību, tūkstošiem piespiedu kārtā pamestu māju, tūkstošiem asaru un sāpju mūsu vecākiem un vecvecākiem sagādāja padomju vara un tās neremdināmā kāre valdīt pār visiem, nežēlība un zvēriskums, ar kādu šīs varas kalpi vērsās pret nevainīgiem cilvēkiem, izpostot viņu likteņus un atstājot neizdzēšamas pēdas gan šo cilvēku dzīvē, gan Latvijas vēsturē.
Šogad aprit 81 gads kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām, taču cilvēki, kuri pārcieta šīs šausmas un kuriem izdevās atgriezties Dzimtenē, tās dienas notikumus atceras tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar. Mainoties paaudzēm, mainās arī izpratne par vēsturi un notikumiem, tāpēc ir svarīgi tos atcerēties, nekad neaizmirst un – pats būtiskākais – gribēt par tiem uzzināt. Mūsdienu jauniešu vidū ļoti bieži ir nācies saklausīt frāzes – „Tas bija sen!", „Uz mani tas neattiecas!" un „Tagad taču ir citi laiki!". Kā tas var neattiekties uz mums – uz mani, uz Tevi, ja izsūtīšana skāra mūsu ģimenes – mammas, tēvus, vectētiņus un vecmāmiņas. Vai tikai tāpēc vien, ka ir pagājuši vairāk nekā 80 gadi, mēs drīkstam sadedzināt paaudžu tiltus un aizmirst par tām mokām, ko pārcieta mūsu tuvinieki, mūsu tauta?!
Latviešu ģimeņu vidū nedrīkst pastāvēt atšķirīgi viedokļi un uzskati par šiem notikumiem – ikviena vecāka pienākums ir stāstīt saviem bērniem par savas tautas vēsturi un mācīt viņiem ne tikai svinēt latviešiem svarīgus svētkus un godāt tradīcijas, bet pirmām kārtām apzināties savu etnisko piederību un izjust cieņu pret tiem cilvēkiem, kuri pārdzīvoja deportācijas.
Lai arī man skumji to atzīt, mums bieži vien trūkst tolerances un cieņas vienam pret otru, trūkst izpratnes un vēlmes šo izpratni veidot. Gribu novēlēt iemācīties to izkopt un vairāk ieklausīties sev mīļajos. Mēs esam latvieši – būsim lepni par to!
17.06.2022.