"Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" – teiciens, kas tiek bieži atkārtots, sāk skanēt jau banāli, ko staipa un lieto vietā un nevietā, arī absolūti neticīgi cilvēki. Vairāk gan tiek uzsvērta citāta otrā daļa – "Mīli .. kā sevi pašu", tādējādi aizmirstot pirmo pusi – "Mīli savu tuvāko..".
Kā ar daudziem Bībeles teicieniem, tā arī ap šo šad un tad tiek lauzti šķēpi, apgalvojot, ka visus jau nav iespējams mīlēt, tā ir neizpildāma prasība. Jā, ja iztēlojamies, ka ikviens jāmīl ar tādu pašu mīlestību, kādu jūtam pret saviem ģimenes locekļiem, saviem labākajiem draugiem – tik liels mīlestības potenciāls var būt tikai svētajiem. Diemžēl mēs neesam svēti. Tomēr pastāv mīlestības forma, kas ir pieejama katram, neatkarīgi no sociālā un materiālā stāvokļa. Tā saucas "pieklājība". Elementāra pieklājība, kas izriet no laipnības, labvēlības, cieņas pret otru cilvēku – šīm tik nepieciešamajām īpašībām, ko vecāki sāk bērniem mācīt jau no pirmajām dienām vispirms jau paši ar savu attieksmi.
Un te nu rodas jautājumi. Vērojot vecākus ar bērniem sabiedriskās vietās, pasākumos un it sevišķi savā darbavietā – muzejā, jāizdara ne pārāk patīkami secinājumi. Mūsu bērni lielākoties neprot būt pieklājīgi. Viņi ienākot nemāk sasveicināties. Aizejot neprot pateikt "uz redzēšanos". Viņi neprot uz "lūdzu" atbildēt ar "paldies". Ir normāli, ka bērnam šīs frāzes aizmirstas, it sevišķi svešā vietā, kur ir daudz jaunu iespaidu un nepazīstamu cilvēku, bet tāpēc blakus ir pieaugušais, kuram tas būtu klusiņām jāatgādina. Ja tas netiek darīts, gribot negribot ir jāaizdomājas par komunikāciju ģimenē… Vai tiešām savu tuvāko lokā šie pieklājības vārdi netiek lietoti? Man grūti iztēloties, ka no rīta vai vakarā saime satiekas un tiešām nesasveicinās? Sēžas pie galda, kaut ko pasniedz viens otram un nelieto ne "lūdzu", ne "paldies"? Neatvainojas, ja sanāk kādam nejauši nodarīt pāri?
Vai arī situācija, kad bērns (ne jau zīdainītis, ne divgadnieks), skaļi kliegdams, skrien pa muzeja izstāžu zālēm. Vai arī, tikko ēdis saldus, lipīgus našķus, ar tādām pašām rokām metas pie datoriem. Līdzās ir vecāki, kas neko neaizrāda… Man vienmēr ir gribējies zināt, kas šajos momentos notiek pieaugušo galvās. Vai tiešām, redzot šādu savējā uzvedību, tēva, mātes sirds pildās ar lepnumu? Vai viņi nepamana, ka kaut kas nav īsti pareizi? Un ja ierauga, kādas domas ir viņu galvās? Izaugs un pats sapratīs? Te nu nākas apbēdināt – nesapratīs. Ja bērnam nebūs iemācīta prasme uzvesties, cieņa pret otru, rēķināšanās ar otru cilvēku, viņā arī kā pieaugušā cilvēkā šīs īpašības nepamodīsies. To redzam sabiedrībā ik uz soļa – tuvākmīlestības trūkumu, kas būtībā ir kultūras trūkums. Atcerēsimies kaut mūsu braukšanas kultūru, pareizāk – tās iztrūkumu un sekas, ko tas izraisa. Varbūt citās jomās tuvākmīlestības trūkuma sekas nav tik katastrofālas, visbiežāk tā ir rupjība, kas var atstāt pat rētas dvēselē.
Uz šādu vērojumu fona īpaši atmiņā palikusi kāda māmiņa ar mazu puisīti. Bērns ir bērns, viņam visu gribas aptaustīt ar rokām, arī stikla vitrīnas. Māmiņa tādā brīdī pavilka mazo nost un čukstēja: "Lūdzu, neaiztiec ar rociņām, kādam pēc tevis būs jātīra!" Ar vārdiem, ko vecāki ieliek bērnos, sāk veidoties arī mīlestība uz tuvāko, vēlēšanās dzīvot tā, lai citiem pēc tevis veiktā nebūtu jātīra.
17.06.2022.