Senās Romas dzejnieks Ovidijs rakstīja, ka Saules dievs Apollons ar savu draugu, Spartas valdnieka dēlu Hiacintu reiz sacenties diska mešanā. Dievs disku uzmetis augstu gaisā, un tas, atlecot no zemes, trāpījis jauneklim galvā. Izmisušais Apollons veltīgi centies apturēt asiņošanu – jauneklis miris, bet no viņa asinīm izaugusi purpura krāsas puķe ar lilijas veida ziediem.
Hiacintes cienīja visos laikos, to smaržu aprakstīja Homērs, tās apdzejoja Gēte, virkne vācu romantiskā laikmeta dzejnieku. Hiacintes dzimušas Mazāzijas, Mezopotāmijas un Balkānu reģionā, XII/XIII gs. tās plaši kultivēja Libānā, Sīrijā un Turcijā. XVI gs. tās krāšņi ziedēja Turcijas sultāna Suleimana I Lieliskā dārzos, 1560. gadā tās līdz ar tulpēm un ceriņiem uz Eiropu atveda Austrijas imperatora sūtnis Ožers Giselins de Busbeks. Hiacintes ziedēja augstmaņu un bagātnieku dārzos, un pagāja vairāki gadsimti, līdz par to skaistumu varēja sākt priecāties arī vienkāršie ļaudis – vēl XVII gs. tās varēja atļauties audzēt tikai ļoti naudīgi ziedu mīlētāji. Sākumā šīs puķes audzēja tikai Eiropas dienvidos, bet tad par hiacinšu audzēšanas centru kļuva Holande. Pēc nostāstiem, viss sākās ar kāda Dženovas kuģa avāriju 1734. gadā pie Holandes krastiem. Viļņi no kuģa klāja noskaloja tā kravu, viena no kastēm, atsitoties pret akmeni, salūza, un no tās izbira mazi sīpoliņi, kas drīz iesakņojās zemē, sadīga. Holandiešu bērni, rotaļājoties jūras krastā, atrada nepazīstamus ziedus, kas viņus pārsteidza ar savu skaistumu un aromātu. Kopš tā laika hiacinšu pušķis vietējiem iedzīvotājiem simbolizē negaidītu veiksmi, jaunas uzvaras un sasniegumus. Hiacintes strauji kļuva populāras, gan neaizsniedzot „tulpju trakuma" līmeni, bet jau 1798. gadā kāds Holandes ziedu tirgotājs katalogā piedāvāja 1227 hiacinšu šķirnes, ap 300 no tām – ar pildītiem ziediem un vairākas – ar divkrāsainiem ziediem. Retāko šķirņu sīpoli maksāja līdz pat 5600 zelta florīnu. Dārznieks Forelms audzēja īpašas hiacintes ar dubultiem ziediem. Viņa ziedu iegāde tika uzskatīta par lielu veiksmi, viņš tos pārdeva tikai cilvēkiem, kuri bija iemīlējušies. XIX gs. pildītās un divkrāsainās šķirnes praktiski izzuda, modē nāca vienkāršāki ziedi. Senajā Grieķijā hiacintes atgādināja Apollona draugu, bija skumju un nemirstības simbols. Romā – gluži otrādi – tie bija pavasara dievietes Floras ziedi, prieka, jautrības un jaunības ziedi. Meitenes un jaunas sievietes hiacintes iepina matos, lai to reibinošais aromāts piesaistītu vīriešu uzmanību. Kad hiacintes tikai vēl sāka izplatīties Eiropā, to ziedi apliecināja greznību, bagātību un varu.
Kristīgā reliģija bieži izvēlas hiacinti kā mīlas un laimes simbolu, zils zieds simbolizē patiesību. Eiropas kultūrā hiacinte ir mierīguma, apdomības un debesu iedvesmas simbols, tā rosina radošu enerģiju.
EGILS JUCEVIČS
3.06.2022.