Vai tev jau ir kleita? Un kurpes? Vai iesi uzvalkā un izlaidumam esi sagatavojies? Šādus un līdzīgus jautājumus šonedēļ dzirdēju skolā no divpadsmitajiem, kas centralizēto eksāmenu sesiju ir pabeiguši, kaut dažs vēl kārto izvēles eksāmenu iestājai augstskolā. Nākamais solis būs izlaidums, kas svarīgs arī mūzikas un mākslas skolas beidzējiem, devītās klases absolventiem un, protams, bērnudārzu izlaidumniekiem.
Tieši pirmsskolas pārstāvjiem izlaidumā gaidāmas visdāmīgākās frizūras, visefektīgākās kleitas un puišiem – spilgti krekli, uzvalki, vestes. Tas nudien ir skaisti – pasakainā bērnība, spurainā pusaudzība un krāšņā jaunība.
Uz šī fona tomēr jāatceras Ukrainas cilvēki, kuri kā zemestrīcē ir zaudējuši gandrīz visu. Labi, ja ne dzīvību un veselību, tikai lietas, kas kādreiz piederējušas. Pierastā iedzīve, priekšstats par drošību un taustāmie esamības apliecinājumi priekšmetu veidā dažu minūšu laikā zem šāviņiem daudziem ir sadragāti. Pārvērtās par stikla šķembām, porcelāna lauskām un koka skaidām. Teiksiet – ne visiem un ne visur. Protams, bet dažiem iedzīve izpostīta vēl nesalīdzināmi smagāk, marodieriski nežēlīgāk, jo karš nepieļauj žēlsirdību.
Pēc šoka un asajām sāpēm, ko Ukrainas iedzīvotājiem nodarījis un nodara Krievijas uzsāktais iebrukums, daudzos Ukrainas civiliedzīvotājos priekšmetisko lietu kontekstā, iespējams, iestājies relatīvs miers. Viss, par ko cilvēks bija pārliecināts, ka nespēs bez tā iztikt, lietas, kuras ikdienā tika uzskatītas par neatņemamām savas personības sastāvdaļām, kļuva par to, kas tās patiesībā ir, – tikai par parastām lietām. Saprotot, ka bez daudz kā iespējams iztikt, cilvēks garā, jādomā, kļūst brīvāks.
Vai to pamanām, ejot attīstīto Rietumu ceļu? Ceļu uz lietu pārpilnību, kurā dažkārt inficējamies ar domu, ka īpašums ir tas, kas nosaka cilvēka būtību. Jā, mums apkārt ir priekšmeti, kas tīkami dvēselei, jā, tie spēj sniegt arī prieka pilnus brīžus, bet mantas un lietas nenosaka mūsu būtību. Cilvēka patieso būtību nosaka tas, ko viņš mīl, par ko nesavtīgi rūpējas, nevis tas, kas viņam pieder, ko viņš uzvilcis mugurā.
Tāpēc – no vienas puses – ir prieks par vidusskolnieču attapību izveidot WhatsApp grupiņu un tajā ievietot fotogrāfijas ar izlaiduma kleitām, lai kāda cita nenopērk identisku, bet – no otras puses – pragmatisms slāpē, vērts ļauties noslēpumam, piedzīvojuma garam. Esam tikai cilvēciskas būtnes, kas atrodas ceļā, kam bieži no kaut kurienes ir jāiziet – no mātes klēpja, tēva mājām, izglītības dažādiem posmiem… Cilvēks nevar atrast sevi un savas dzīves jēgu bez ceļa. Tas prasa izaugsmi, piepūli, pacietību, vingrināšanos un, protams, drosmi atteikties un nebalstīties uz iluzoriem patvērumiem.
27.05.2022.