Tautastērps – tā ir vērtība, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē. Ja tas netiek saņemts no senčiem, tautastērps jāauž pašai. Pavisam īpašs ir notikums, kad ar tautastērpu tiek apgādāta visa ģimene. Tā noteikti ir stipra ģimene!
Ārentu ģimenes pūralādē katram ir savs tautastērps, ko tērpt svētkos un īpašos notikumos. Šobrīd ģimenes tautastērpu izstādi var aplūkot arī Lauteres kultūras nama foajē un izjust spēku un vienotību, ko izstaro skaistie tērpi.
Kā saka Daina Ārente, kaut kur noteikti no kosmosa lidojusi doma, kurš to notver – tad sākas darbs.
– Tā bija arī man. Ļoti gribējās pašai uzaust tautastērpu. Citādāk noteikti nebūtu pacietības pašai to uzaust. Šobrīd, skatoties uz savu veikumu, otrreiz noteikti vairs to nevarētu izdarīt. Ir jābūt ļoti lielai gribēšanai, tad arī darbs veicas. Mana vecmamma kādreiz dzīvoja Oļos, meklēju brunčus pēc to raksta. Meita Līva izvēlējās Kusas tradicionālo rakstu. Skatoties "Latvju rakstu" grāmatu, Ance izvēlējās Cesvaines brunčus, savukārt vedeklai Dinai audu Kandavas brunčus, – atklāj Daina. – Vedekliņa ir no Kandavas, tāpēc, manuprāt, ļoti nozīmīgi, lai šis tērps būtu tuvāks dzimtajai vietai. Dēls Jānis vēlējās mēteli, savukārt veste viņam noausta, saskaņojot ar Dinas brunčiem. Nebūt nav tā, ka viss tautastērps ir manis pašas radīts, ļoti palīdzēja šuvēja, cepures radīja Dace Rudzīte, tika izmantots audums no vīramātes krājumiem.
Daina smejas, ka tagad mājās ir skapis, kurā glabājas tikai tautastērpi. Diemžēl retas ir tās reizes, kad tērps tiek uzvilkts.
– Šķiet, ka mums, latviešiem, tās tautastērpa nēsāšanas tradīcijas it kā ir un tajā pašā laikā arī nav. Manuprāt, par tautastērpiem mēs tomēr vairāk runājam nekā tos nēsājam. Tai skaitā arī es pati – tērpu nenēsāju tik bieži, cik varbūt vajadzētu. Mums taču ir tik daudz skaistu svētku, kad varētu tērpties tautastērpā. Man ļoti patīk audējas, kas tos rada ar savu skatījumu, kas nav autentiskie tautastērpi. Ar tiem, manuprāt, ikdienā vairāk var iziet, – uzskata Daina Ārente. – Viena no reizēm, kad katrs ģimenes loceklis uzvilka kaut ko no sava tērpa, bija mazdēliņa krustabas. Reiz Jāņos tērpāmies tautastērpos. Dēla kāzās pēc mičošanas Jānis uzvilka tautastērpu. 18. novembra koncertā, Brīvības svētkos arī es pati uzvilku tautastērpu. Pārstāvot Sarkaņu Amatu skolu, Dziesmu svētkos devāmies gājienā. Tie bija mani pirmie Dziesmu svētki, bet emocijas saglabājušās vēl šobrīd. Tie ir īpaši mirkļi.
Tautastērpi nav vienīgais, ko uzaudusi Daina. Viņas pūralādē ir arī citas skaistas lietas ar dziļu vēstījumu.
Turpina Daina: – Manis pašas pirmais lakats ir austs Viļumsona stellēs. Otrais lakats bija ar domu – tumša nakte, zaļa zāle, bet meita teica, ka iznācis ugunskurs. Kad meitai piedzima dēliņš, viņa saņēma savu lakatu, tāpat arī vedekla saņēma savu, kad piedzima meitiņa. Jaunākajai meitai vēl jāpagaida. Tā ir mūsu ģimenes tradīcija, ko paši esam ieviesuši. Ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm? Tā mēs varam atstāt savus darbus. Cik ilgi par mums runās, tik ilgi būsim dzīvi. Tā ir vērtība. Man mantojumā nav nodots tautastērps, varbūt tāpēc tik ļoti pašai arī gribējās to uzaust. Ar dziļu domu, tuvojoties Latvijas simtgadei, man tapa sega. Izdomāju, ka segā jāieauž simt balti auseklīši par godu simtgadei. Tā ir mana simtgades sega, ar kuru lepoties. Kādā brīdī sāku taisīt arī rokassprādzes. Lielākoties tie ir atlikumi no austajiem gabaliem, piemēram, ar Sarkaņu jostas rakstu, no Oļu un Cesvaines jostas raksta. Viss tiek izmantots arī šādās varbūt niecīgās, bet skaistās lietās. Atnākot novembrim, valsts svētku mēnesim, šīs rokassprādzes uzliekot, paspilgtinās patriotisma izjūtas.
Dainai rokdarbi patīk sen. Darbojoties top dažādi darbi. Kad Daina atveda savas stelles no Līgatnes, kuras atdāvināja klases audzinātāja, tajās bija divdesmit astoņi metri velku.
– Diegi tur bija stāvējuši labu laiku, daļēji sapiņķerējušies. Tie bija puspersieša pirmais audums. Lai iegūtu tādu, ir jāauž pirmais retinātais vienkārtnis, tad tas jāsagriež, jāsavirpina un tad jāauž otrreiz. Var uzaust, ko grib, piemēram, paklāju. Man izvēle krita uz spilventiņiem. Patiesībā tā ir vienkārša tehnika, tikai darbietilpīga, – skaidro Daina Ārente. – Aužu lina šallītes. Iecienīti ir pirtsdvieļi. Patīk, ka mazgājot tie kļūst tikai mīkstāki. Audums liekas raupjš, līdz ar to var tos arī izmantot rīvēšanās procedūrās. Aust man ļoti patīk kopš bērnības, arī tamborēt un adīt. Kādu brīdi jau nemaz nebija iespējas aust, jo nebija steļļu. Noteikti tajā laikā nedomāju par savu tautastērpu. Tas viss nāk ar laiku.
27.05.2022.